Kurā brīdī baznīcas apmeklētājam jau vairs netraucē cits baznīcas apmeklētājs?

    Man nepatīk šis nosaukums "baznīcas apmeklētājs", bet šeit lietoju to kā tehnisko jedzienu. Bieži, pārāk bieži satiekos ar tādu situāciju, ka baznīcas ēkā kādam nepatīk tuvākais. Kādam nepatīk otrais, jo "pārāk dedzīgi" lūdzas. Citam nepatīk, ka otrais "pārāk skaļi" skaita savu privāto rožukroni. Citam nepatīk bērni. Citam nepatīk, kā citi dzied. Citiem, ka nav uzbrauktuves. Citiem, ka nav apkures... Un tā tālāk. "Jā, nu ja šie citi būtu citi, nu tad būtu viss kārtībā un es varētu mierīgi lūgties" - tā varbūt domā cilvēks, kas nekad nav apmierināts. Viņam bieži kaut kas traucē. "Ak šie bērni. Vācieties no baznīcas!" - kā Jūs domājat, tas, kam viss traucē, var tā domāt?

    Man šodien bija svētā Mise, kurā piedalījās gan pieaugušie, gan mazi bērni. Goda vārds, es ļoti priecājos, ka vecāki atveda savus bērnus uz baznīcu, un tad bija tas, kas lasa, tas, kas dzied, un arī "priecīgā shola" visu sv. Misi. Es domāju, ka arī viņi priecājas un ar to, ka iet ar saviem bērniem uz baznīcu, grib pateikt: "Dievs, lūk mūsu bērni, kurus Tu mums esi devis. Paldies par viņiem. Mēs tā, kā apsolījām Kristības sakramentā, vedam viņus pie Tevis. Jo viņi pieder Tev. Jo pie Tevis tiks vislabāk un vispareizāk audzināti. Mēs Tev pateicamies par šiem visiem mūsu bērniem". Es domāju, ka vecāki, kas ved savus bērnus baznīcā, dabiski arī citiem grib pateikt: "Lūk mūsu mīļie bērni. Viņi staigā, runā, smējas, kliedz, kaut ko dara. Mēs pateicamies Dievam par mūsu bērniem un par to, ka Viņš viņus tieši tādus ir radījis. Bet kur ir jūsu bērni?"

    Es domāju, ka mūsu attiecības ar bērniem liecina par mūsu attiecībām ar Jēzu. Ja pieņemam katru bērnu, arī to vismazāko, tad pieņemam pašu Jēzu. Problēma nav tajā, vai man patīk, vai nepatīk kāds cilvēks, jo to bieži grūti mainīt, bieži nav iespējams to mainīt. Problēma ir citur. Kur? Sirds pa maza. Sirds nocietināta dažreiz. Dievs sūta mums bērnus, lai paplašinātu katru sirdi, manu sirdi un Tavu sirdi. Tā Dievs paplašina mūsu sirdis - redzamajā veidā, caur mūsu attiecībām ar bērniem. Svētais Pāvils rakstīja kristiešiem kādā pilsētā, ka viņa sirds ir liela, jo viņiem visiem ir tur vieta. Bet vienlaikus skumīgi raksta, ka viņu sirdīs Pāvilam, kas taču sludināja viņiem Evaņģēliju, vietas ir ļoti maz.

    Jālūdzas uz Svēto Garu, lai Viņš atnāktu un darītu šo brīnumu, kuru mēs nespējam, siržu palielināšanas brīnumu. Kopš šī brīža neviens mums baznīcā netraucēs, katru pieņemsim ar prieku, mums būs 100 māju, 100 brāļu, 100 māsu, 100 māšu, 100 bērnu, 100 tīrumu - protams ar vajāšanām, bet arī mūžīgo dzīvi pie Dieva, Debesu Valstībā. Atgādinu tikai, ja kāds aizmirstu, ka mūžīga dzīve nesākas "pēc nāves", bet tā ir dzīve Dieva žēlastībā. Ja cilvēks dzīvo bez smagiem grēkiem, viņš jau sāk piedalīties mūžīgās dzīvības bagātībās. Bet pirmā un galvenā bagātība ir būt kopā ar Jēzu Kristu.