Sēru laiks pēc 70 gadiem pārveidojās ballē.

    Es neesmu vēsturnieks un maz zinu par Viļakas novada un tā iedzīvotāju vēsturi. Bet man šķiet, ka pirms 70 gadiem šeit nebija labie laiki. Var pateikt, ka tie bija sēru laiki. Daudz gāja bojā karā. Daudzi tika sūtīti uz Sibīriju. Daudzi slēpjās mežos. Daudzi sēdēja cietumos, kur bendes viņus mocīja un nogalināja. Kapucīnu klosteris tika atņemts mūkiem, bet kapucīni izmesti. Cilvēkiem tika atņemtie īpašumi, zeme. Sākās kolonizācija, lai "kolonijas", pilsētas, būtu svešas varas centri. Tie bija sēru laiki. 1944. gadā, ja es labi atceros, pēdējo reizi tika nokristīto vairāk nekā 200 bērnu. Pēdējo reizi tika nokristīti vairāk nekā 100 bērni apm. pirms 25 gadiem. Tagad dažas reizes mazāk. Pilsētas centrā, skaistajā parkā, ir gaišs piemineklis tiem (man šķiet), kuri ieveda šos sēru laikus. Pilsētas periferijās ir piemineklis par godu tiem, kuri tika briesmīgi nogalināti tapēc, ka viņu sirdīs bija mīlestība uz Latviju. Bet tas nav skaists. Melns akmens un betons.

    10. oktobrī bija pilsētas svētki centrā, kur blakus stāv šis pirmais piemineklis.

    Es protams tur nebiju, bet labprāt uzzināšu, kad parādīsies informācija internetā vai presē, jo vajag zināt vēsturi.

    Es jautāju dažiem veciem cilvēkiem (bet ne Viļakā), vai bija komjaunatnē, vairākumā atbildēja: "Jā, bet mūs piespieda." Ļoti pareizi, ka cilvēkiem ir kauns. Un tā ir ļoti sāpīga lieta, kad kāds, kam ir rokās lielā vara, grib tādā vai citā veidā pārstrādāt citus, sevišķi bērnus un jauniešus tā, lai valsts vēsture viņiem sāktos 1945. gadā, vai 1917. gadā (kā man runāja 1990. gados jaunie cilvēki Baltkrievijā: "Mūsu vēsture sākās 1917. gadā. Tā mūs mācīja skolā"). Vara ir tāda vai šāda, bet īstenībā visa vara ir mūsu Kunga Jēzus Kristus rokās. Aicinu uz Baznīcu, lai ar Viņu satiktos.