Kad cilvēks jau nevar, Dievs dara visu.

    Misionāram Kārlim braucot no Rīgas, salūza mašīna. Tā nevarēja iedarbināties. Tas notika kādā pilsētā, kur dzīvoja pazīstams mekaniķis. Bet tā ir sestdiena un nestrādā. Piezvanīja viņam un brīnums - viņš šobrīd ir darbā, kaut gan jau gandrīz nakts. Tas ir viens no tādiem notikumiem, kas liecina, ka cilvēkam pildot Dieva gribu nāk kaut kāds tāds, ka nevar tikt gala. Tad tālāk notiek tā, ka viņš redz Dieva darbus, kaut gan mēs visi, cilvēki, neesam svēti. Dieva gribu var pildīt visdažādāk. Kā tāds, kas neko nesaprot, bet notiek Dieva griba. Vai kā Dieva ienaidnieks, kas grib iznīcināt Dieva darbus, bet viņš nesaprot Dievu, nezina, kāda ir Dieva griba un tā tik un tā notiek. Vislabāk vienkārši meklēt Dieva gribu un mēģināt to pildīt, jo ne tikai tas ir iespējams, bet tas ir nepieciešams svētumam. Cilvēks dara to, ko var pēc Dieva gribas, bet tālāk cilvēks redz, ka tā ir jau tāda žēlastība, ka mēs tā neizdomātu, kā Dievs mums parāda savu mīlestību un apredzību.

    Arī šodien pirms Visu svēto skolas misionāri lūdzās uz jauniešu aizbildni sv. Staņislavu Kostku un uz reiz bērni sāka nākt un nāca, un nāca...

    Arī katehētes gatavojas svētdienas skolai, lai sagatavotu bērnus uz grēksūdzi un uz svēto Komūniju.

    Viļakā man trūkst kādas zīmes, kādas plāksnītes vai pat pieminekļa par godu šai ģimenei, kas dažām paaudzēm organizēja un deva darbu, bet sevišķi deva skaisto Jēzus Sirds baznīcu. Pateicības zīmes no ticīgo cilvēku puses man trūkst. Ne no valsts puses protams. Kā Jūs domājat, kāpēc nav pat pateicības zīmes?