Brīnīties var katru dienu.

    Liekas ka visu jau izdomāja, ko varēja izdomāt. Liekas ka cilvēku domas jau neko jauno neatklās. Nu bet tā nedrīkst pat padomāt. Jo kā var domāt, ka elektrība, konkrēti lampu un sveču gaisma, var palīdzēt mirušam, dvēselei, kas ir šķīstītavā? Līdz šim es brīnos. Vēl vairāk. Ja ieslēgs visas gaismas baznīcā, tad nu jau būs labi. Ļaujiet, ka tālāk neturpināšu šo stāstu, jo brīnos līdz šai stundai, ko cilvēks neizdomās, lai jūstos attaisnotam, lai viņš būtu mierīgs, jo izdarīja to, ko izdomāja. Es to nesaprotu. Varbūt es nesaprotu cilvēka labo gribu un vēlmi izpildīt šo tukšo vietu, kas palika, kad piem. kāds aizgāja mūžībā? Varbūt es nesaprotu, ka cilvēkam vajag simbolus, ap kuriem sapulcēsies citi, kuri varbūt ir neticīgie, bet stāvēs stundu ar aizdegto sveci rokā, jo tas ir simbols, kāds simbols. Varbūt cilvēkam ir viegli pieņemt simbolus, kad nesaprot situāciju. Varbūt simboli ir tur, kur nav attiecību ar dzīvo Dievu. Simbolu pirmā nozīme ir palīdzēt cilvēkiem atrast tos, kurus vajag atrast. Atkārtoti rituāli dažiem var (vai nevar - kā Jūs domājat?) kļūt par... "reliģiju", tādu "ateistu reliģiju". Tāda "reliģija" tomēr nemainīs cilvēku, lai viņš kļūtu par labāko cilvēku. Jo simbolu izmantošanas mērķis ir cits. Es to nosaukšu tā: "disciplinēt grupu". Ja darbojas simbols, tad grupai jāuzvedas pēc kādām normām. Tās nav attiecības ar kaut ko dzīvo, tāpēc tam nav spēka, lai labotu cilvēku. Ticība uz Jēzu Kristu tās ir attiecības ar dzīvo Dievu, kas radīja cilvēku un viņu, grēcinieku, atpirka no grēkiem, aiz mīlestības. Šīs labas attiecības ar Jēzu ieved kārtību cilvēkā un sabiedrībā. Dzīve un žēlastība, nevis simboli, kas spiež cilvēku stāvēt stundu ar šīm aizdegtām svecēm rokās bez nekādas, liekas, saprašanās, kas īstenībā notiek apkārt.

    Es ceru, ka Jums nebūs nekādu problēmu, lai saprastu šo ļoti vienkāršo tekstu.