Kad kapsētā tiek celebrēta svētā Mise.

    Ne katrā kapsētā ir kapliča, kurā notiktu svētā Mise. Protāms, kā daži runāja, vajag tā ticēt, tā lūgties, lai nebūtu lietus. Bet tomēr kad līst lietus, tad ko darīt? Pagajušajā gadā tika nopirkta pajume, tāda, kādu cilvēki pērk dārzam, vai kādai citai atpūtas vietai. Gan pagajušajā gadā, gan šajā gadā tika lietota tur, kur nav kapličas. Kad kādreiz nepaņēmu uz Lašku kapiem, tieši tur lija un viss altāris, grāmatas, ornats bija dušā. Lietussargs maz ko palīdzēja. Vajadzīgs ir kāds jumts. Redzēsim - būs, vai nebūs?

    Šeit nerunāšu par to, kura kapsēta ir skaista vai visskaistāka. Bet manus sludinājumus, ka vajadzīgs jumts un labs galds, lai svinētu Euharistiju, visnopietnāk (vismaz šobrīd) dzirdēja Susāju pagasts, jo Vēdeniešu kapsētā šodien bija pajume. Man nevajadzēja vest un likt. Un, ļoti svarīgi, bija ļoti labs un stabīls galds. Ņemot vērā tās galvenās lietas un arī to, ka sv. Mises dalībnieki sēdēja ļoti tuvu, jo kādi 2 metri no altāra un soļos varēja sēdēt daudz cilvēkus, kuri redzēja visu, kas notiek Mises laikā, tad varu pateikt, ka man šķiet, ka starp kapsētām, kur nav kapličas, Vēdeniešu kapsētā bija vislabāk sagatavota Euharistijas svinēšanai.

    Bet ko darīt, lai vairāk cilvēku ietu uz svēto Komūniju? Vajadzīga katehēze un piemēri, un liecības. Vajadzīgi ir liecinieki. Vajag cilvēkiem mācīties kļūt par lieciniekiem. Jo ja cilvēki, piem. vakar bija svētajā Misē un pieņēma Jēzu Kristu svētajā Komūnijā, tad daži no viņiem negāja uz sv. Komūniju, jo varbūt nesen kaut ko uzkoda? Es nezinu. Protams vecos cilvēkus grūti ir mācīt un aicināt iet uz sv. Komūniju, pat katru dienu un ka īstenībā vienīgais šķērslis ir smags grēks, jo tādā gadījumā nav vienotības ar Dievu. Vajag tomēr pasvītrot, ka ticīgajos ir liela cieņa pret Vissvētāko Sakramentu. No tā un no citām lietām, par kurām augšā es stāstīju, vajag priecāties.