Misija draudzē

    Viena no raksturīgām lietām, kuras garīgās aprūpes laukā darīja kapucīni, bija misijas draudzēs. Parasti brauca uz misijām divi tēvi, lai tad, kad viens runā sprediķi, otrais lūgtos. Tādas misijas, uz kurām aicināja misionārus prāvests, bieži piepildīja veselas astoņas dienas un misionāri mēģināja ar Evaņģēliju atrast ceļu pie katra cilvēka draudzē. Tas vienmēr bija ļoti intensīvs laiks un lai saprastu, kas notika, vajadzētu paskatīties uz šo misiju plānu - diena bija aizņemta no rīta līdz vakaram. Un arī cilvēki vairākumā gribēja piedalīties, izklausīties vismaz dažas konferences vai sprediķus, iet pie grēksūdzes, jo katru dienu braukāja uz šo baznīcu priesteri no apkārtējām draudzēm.

    Es pirms 14 gadiem dzīvoju klosterī, kurā arī dzīvoja un kalpoja tēvs, kas vadīja misijas 600(!) draudzēs, daudzās pat dažas reizes. Viņš nolēma uzrakstīt grāmatu. Un izdevās. Tā tika uzrakstīta tādā veidā, ka viņš stāstīja, bet es rakstiju. Šī grāmata nesa lasītājiem daudz prieka, jo bija anegdotu pilna - taču misionāru dzīve ir ļoti ļoti interesanta. Kad grāmata tika pabeigta un laimīgs tēvs misionārs sāka braukāt pa mūsu baznīcām, runāt sprediķus un reklamēt savu grāmatu (vērts bija rakstīt un lasīt,) tēvs proviniāls (provinces priekšnieks) man pajautāja, vai es gribētu braukt uz misijām, bet pavisam citām misijām, kuras varbūt arī tā saukt nevajag, uz Latviju. Un es, pēc divām minūtēm Vissvētākā Sakramenta priekšā, atbildēju: "Jā".

    Jau gandrīz divi gadi misionāri dzīvo mūsu draudzē. Tie protams nav garīdznieki, bet laji. Un viņu kalpošana ir cita. Ne tik intensīva 8 dienu laikā, jo tādu misiju nebija, bet intensīva garākā distancē, kura ir sadalīta uz mēnešiem, nedēļām un dienām. Un katram posmam ir savs plāns, darbi, sarunas un tas viss lūgšanā. Tāpēc ka grūti būt misionāram savā draudzē, uz Viļaku brauc misionāri no visas Latvijas, bet arī no Vācijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas. Un brauc arī tie kuri jau drusciņ kalpo kā misionāri: no Balviem un no Rekovas, tas ir no citām draudzēm. Es ceru, ka ar laiku arī no Viļakas, no Semenovas, no Žīguriem, no Vēdeniešiem, no Borisovas un no citām vietām mūsu draudzē brauks misionāri sludināt Evaņģēliju citās draudzēs Latvijā un arī citās valstīs. Jā, man ir tāda cerība un tagad labāk saprotu to, ko esmu jau dzirdējis kopš bērnības. Jo taču es esmu no draudzes, kuru vada misionāri, kas kalpo Āfrikā. Katrs var kļūt par misionāru, lai tikai gribētos un lai tikai būtu paļāvība uz Dievu. Sirsnīgi aicinu. Uz priekšu.