Jo mazāk to, kas kalpo baznīcā, jo vienam vairāk pienākumu.

    Šodien diena sākās neparasti, jo mūsu cienījama kundze, kura jau 25 gadus rūpējas par baznīcu un tās apkārtni, slikti jūtās un vajadzēja viņu vest uz ātro, bet ātrā uz slimnīcu. Nāks dažas dienas atpūsties un paarstēties. Viņa kalpo baznīcā katru dienu. Gandrīz viss iet caur viņas rokām. Prāvests neuztraucas nekad, jo viss ir gatavs: komžas, puķes, sveces, galdauti uz altāriem, grīdas un soli tīri, grāmatu galds sagatavots, procesija sagatavota, teritorijs pie baznīcas tīrs, ūdens ziediem ir, tualetes tīras un vēl daudzas citas ikdienišķas lietas izdarītas tā, kā vajag. Svētceļniekiem, bet arī tiem, kuri grib redzēt baznīcu, nāk pretī, atver durvis. Vienmēr smaids. Un gaida, ka jaunieši atnāks uz baznīcu. Liela pieredze un liela lūgšana. Dzīve padota Baznīcai, draudzei un tās cilvēkiem. Bet arī atbildīga par māsu, māju, dārzu. Dažas dienas atpūtīsies un, es ceru, atpakaļ staigās katru dienu kalpot baznīcā. Lai mēs, jauni, tā rūpētos par baznīcu, par Dieva lietām, kā Geņas kundze.

Pa maz misionāru II

    Šodien ar misionāru Kārli bijām Daugavpilī un Rēzeknē darīšanās saistītās ar misionāru un draudzes lietām. Jau sen nebija atpūtas dienas. Tas nozīmē, ka ir ļoti labi.

    Misionāri gatavo Alfa kursus jauniešiem. Tāda stipra diena būs trešdien, kad 4(!) skolās pēc kārtas notiks Alfa kursu prezentācija. Vajadzīga lūgšana, lai mēs visi vislabāk pildītu Dieva gribu, jo liekas, ka jau nav nekāda brīža, kurā nekas nenotiktu, bet evaņģēlizācija un tās sagatavošana, un lūgšana, un visdažādākie nepieciešamie darbi piepilda visu. Un ļoti labi. Un piepalīdzēt atbrauks pat pieci misionāri no visas Latvijas.

    Padomājiet, ko vajag misionāriem. Varbūt Jūs kaut ko atradīsiet. Bet varbūt Jūs atradīsiet sevī, savā sirdī, šo paaicinājumu, lai atdotu savu dzīvi Jēzum Kristum un lai veltītu Viņam vienu gadu, bet varbūt visu savu dzīvi. Vai Jūs zināt, kad cilvēks pieņem paaicinājumu un kalpošanu Dievam? Tas nenotiek tad, kad cilvēks sapratīs, ka Dievs ir stiprāks un grib kaut ko sevišķo dot. Tas ir mazais soliņš uz priekšu. Paaicinājumu vīrietis vai sieviete pieņems no Dieva tad, kad metīsies Dieva rokās un dzīvos, kā debesu Tēva bērns, Jēzus Kristus māte, brālis un māsa, piepildīts ar Svētā Gara mīlestību. Tas ir viens no galvenākajiem svētā Franciska garīguma elementiem, liekas, kā šis vissvarīgākais. Tāpēc aicinu uz to, ko pats vairāk nekā citas lietas pazīstu. Aicinu uz Marijas skolas misionāriem, vai uz kapucīniem, vai uz kapucīnēm (jā, jā, ir tādas klostermāsas kapucīnes, kas dzīvo klauzurā, pēc sv. Franciska un sv. Klāras garīguma). Ir pa maz misionāru un, kā teica misionāre Ruta, mēs dzīvojam lielā ātrumā un uz tādu ātrumu (protams kalpošanā Dievam) katrs no mums ir aicināts.

Vispopulārāka "dāvana"

    Ir tādas akcijas, kad pircējs par nopirkto preci saņem dāvanā vēl kādu citu preci. Dzīvē tādas lietas notiek biežāk, nekā mēs domātu. Lūk šodien Jēzus mūs aicināja, lai mēs dzīvotu pēc Svētā Gara. Un ka roka, kāja, acs un jebkura cita vajadzīga lieta, un sevišķi veselība nav svarīgāka nekā dzīve Debesu Valstībā. Bet vai ne parāk bieži dzīvē cilvēks sastopas ar situācijām, kad tieši veselību uzskata par vislielāko vērtību? Vai kādus talantus uzskata par vislielāko vērtību. Lūk vai nav tādu situāciju, kad vecāki grib "visu" dot saviem bērniem? Kāds aicināja kādu ģimeni uz svēto Misi, bet vecāki teica, ka viņu dēlam ir kādas sacensības, un ka viņš nestaigās uz baznīcu, jo viņš būs sportists, hokeists, futbolists vai vēl kāds cits. Kas notiek? Lūk vairāk nekā pirms 100 gadiem svētajam Jānim Bosko viņa dibinātā skolā (oratorijā) zēni dalījās uz divām grupām. Ne tādā nozīmē, ka bija atsevišķi, jo spēlējās un mācījās kopā, bet ka vieni bija paklausīgi, lūdzās un darīja labus darbus, Otrajā grupā zeni bija nepaklausīgi. Man šķiet ka sv. Jānis Bosko mēgināja palīdzēt viņiem, bet bez redzāma rezultāta. Tad Dievs deva viņiem pārdabiski paskatīties uz šo situāciju. Un viņš ieraudzīja, ka katram nepaklausīgam zēnam uz plecs sēž melnais runcis un neatļauj zēnam atgriezties. Ja es labi atceros, tad šiem zēniem palīdzēja grēksūdzes sakraments, jo taču tur nebija neviena kaķa, bet ļaunais gars, kas caur grēkiem turēja cilvēku tādā stāvoklī, ka pat dažreiz pateikt ko nevarēja lielo baiļu dēļ. Bet tas kas nolēma atgriezties, saņēma atbrīvošanu, atgūva prieku, bet sevišķi Dieva žēlastību. Vai mūsdienu vecāki (ne visi protāms) brīžiem negrib dot saviem bērniem šo "melno kaķi"? Tieši caur to, ka viņiem organizē svētdienas tālu no Dieva un tālu no Baznīcas. Vai viņi izsūdz tādus grēkus? Vai tāpēc cirst kontaktus ar Dievu, jo viņiem traucē Dieva griba? Talanti, dāvanas - taču tie ir no Dieva, Kas ir to avots un mērķis. Bez Dieva tie zaudē savu jēgu, bet cilvēks zaudē Debasu Valstību.

Leningrads un burves

    Nesen uz ielas sapulcējās cilvēki, kuri jau nav jauni un sāka runāt par... Leningradu. Viņi nerunāja par vēsturi, bet par šīm mūsu dienām. Vienkārši domās un valodā funkcionē tāds, nevis kāds cits nosaukums. Un cīnīties nav jēgas un runāt, ka tagad šī pilsēta atguva seno nosaukumu (tā man šķiet).

    Arī nesen runāju ar cilvēkiem. Tēmas bija visdažādākas, interesanta diskusija, bet pēkšņi daudzi sāka pretoties. Kam? Tam, ko es runāju par maģiju un un par tiem, kuri ar maģiju līdzdarbojas. Kādi argumenti pār to, ka tā ir laba lieta? Jo filmā parādīja, kā cilvēks dziedināja otro. Un vēl kādi? Ka tiem, kuri līdzdarbojas ar maģiju, ir "kabinētos" ikonas un krusti (es saprotu, ka šie cilvēki, ar kuriem es runāju, zina visas šīs lietas no savas pieredzes un to visu redzēja ar savām acīm). Tādā veidā es uzzināju, ko cilvēki sargā, par ko maksā un par ko ir gatavi cīnīties "vairāk nekā par neatkarību". Svētais tēvs Pio kādai šamanei, vai sievietei, kura gribēja dzirdēt atļauju, ka drīkst līdzdarboties ar maģiju, atbildēja tikai tā: "Ir Jēzus un Evaņģēlijs; lai tev pietiek".

    Dažādiem šīs nedēļas garīgās aprūpes notikumiem šodien pievienojās arī Sestdieņi Žīguros. Pateicība Dievam un tiem, kuri to organizēja, sevišķi mūsu misionāriem. Ir vērts runāt par Dievu un Baznīcu. Cik daudz lietu var atklāt!

Ko vajag, lai ietu uz priekšu?

    Ko vajag, lai ietu uz priekšu garīgajā dzīvē? Vajag maksāt. Cenas ir ļoti ļoti konkrētas. Un Jaunajā Derībā ir pat daži šo cenu saraksti. Ir skaidrs, ka vajag atteikties no grēkiem, kuri nāk, kā Jēzus ir teicis, no cilvēka sirds. Ja kāds atteicas no grēkiem, "krustā sita savu miesu un vairs nedzīvo sev, bet Tam, Kas par viņu nomira un augšāmcēlās". Tas, kas atteicās no grēkiem, bet arī atstāja "savu tēvu un māti, un brāļus, un māsas, un tīrumus... saņems šeit virs zemes simts reizes vairāk... kaut gan vajāšanās un iemantos mūžīgo dzīvi" pie Dieva.

    Es tā šodien sāku, jo šodien bija svētā Mise Šķīsto Siržu Kustībai un Piektdieņiem, un pēc tam tikšanās. Un katrs kaut ko atstāja, kaut ko Dievam upurēja, ļoti konkrēti mainīja vakara plānus, lai atnāktu un satiktos ar Jēzu. Nevar iet uz priekšu garīgajā dzīvē, ja cilvēks kaut ko nemitīgi Dievam neupurē. 

    Tikšanās, arī tā 23. septembrī (sv. tēva Pio lūgšanas grupa), bija Svētā Gara vadītas. Piemēram, bija kāds, kas pirmo reizi uzrunāja cilvēkiem tādā sapulcē. Otrkārt dalībnieki ar prieku dalījās ar savām domām un lūgšanas dzīves pieredzi. Treškārt atklājās, ka nemitīga formācija iedod cilvēkiem kaut ko jauno, atbild uz jautājumiem, rāda uz to, kas bieži ir neredzamais un nezināmais svētajos Rakstos.

    Es domāju, ka tādas formācijas grupas, kā sv. Pio lūgšanas grupa, ŠSK (Šķīsto Siržu Kustība), Piektdieņi, kā arī misionāru klātbūtne ir ikkatrā draudzē vienkārši nepieciešamas.

Svētā Pio piemiņas diena Viļakā

    Šodien, kā parasti ap 23. datuma, notika sv. Pio lūgšanas grupas tikšanās Viļakā. Tāpēc ka tā ir viņa piemiņas diena, viss sākās ar svēto Misi. Vēl pirms Mises dalībnieki rakstīja savus nodomus uz lapiņām. Es tos lasīju Euharistijas sākumā. Pēc Mises turpinājās lūgšanas, Evaņģēlija lasīšana, dalīšanās ar savām domām, kā mums uzrunāja Dieva vārds. Pēc tam tēja un saruna, Jēzus Sirds Kronītis un svētība. Tā bija svētīga diena. Arī tāpēc, ka bijām ar misionāru Kārli trijās skolās, lai parunātu par Alfa kursu prezentāciju jauniešiem. Arī šodien faktiski beidzās sānu vārtiņu kāpņu remonts, blakus baznīcas. Un vēl citas labas lietas Dievs man parādīja, ka piem. braucot ar mašīnu divatā ir vieglāk lūgties un ka cilvēki rūpējas par misionāru ģimeni, un daudzi ir ļoti pateicīgi par viņu klātbūtni un kalpošanu Viļakā.

https://sites.google.com/site/kapuciniolaine/home/sveta-teva-pio-lugsanu-grupa/visusvetas-jezus-sirds-kronitis

Zāles uz visu

    Tāpēc ka ne visu var darīt, ko gribētos garīgajā aprūpē un evaņģēlizācijā, ne viss izdodas, ne viss ir iespējams, bieži vajag atgriezties pie tās, kas ir zāles uz visu, pie lūgšanas. Kāds katolis jau sen teica, ka ja tu jau neko nevari darīt, vienmēr tu vari pieņemt pestīšanu no Dieva. Līdzīgi ir ar lūgšanu, kura ir kā pestīšanas zīme. Kas lūdzas, tas iet pestīšanas ceļu. Kas nelūdzas, tam draud elle. Lūgšana, kā pārdabiskais līdzeklis, tur cilvēku Dieva gribas pildīšanas gatavībā. Tieši lūgšanas laikā ticīgais atklāj, kāda garīgā barība ir viņam vajadzīga un nolēmj, ko darīt, lai to saņemtu. Lūgšanas laikā cilvēks var atklāt vienkāršo, bet brīnišķīgo patiesību, ka viņš neesot no šīs pasaules. Pateicoties lūgšanai cilvēks var nolemt piem. katru dienu piedalīties svētajā Misē. Ja tā nolēmj ģimene un vēl vairāk, ka ar bērniem iet uz baznīcu, tas liecina ne par ko citu, ka par lūgšanas dzīvi tajā ģimenē. Ja tas tā nav, tad situācija liecina par lūgšanas trūkumu. Tagad lūgšana ir kā zāles, bet mūžībā tas būs dzīves veids. Kad ģimene lūdzas kopā, tad lūdzas tie, kuri taču labi zina, kādas ir tuvāko vājības, bet vada viņus mīlestība. Ja negribas lūgties ar tiem, kuru vājības cilvēks ļoti labi zina, tad arī neļaus Dievam veidot ģimenē mīlestības saites.

Kur ir pilnīgi cilvēki?

    Visi augam, lai sasniegtu vislielāko pilnību. Mūsu paraugs ir Jēzus, Kurš mums parādīja, kā dzīvot un Viņš pats kļuva dzīvs Ceļš, kas ved pie Tēva. Tomēr ne viss ir tik vienkāršs. Došu vienu piemēru. Šodien, pateicoties misionāriem, es biju Rekovas pansjonātā. Tur dzīvo cilvēki, kuriem vajadzīga palīdzība un par kuriem rūpējas visu dienu un nakti. Darbs šeit ir līdzīgs vairāk kalpošanai mīlestībā, nevis kādam parastam darbam. Pansjonāta iemītnieki visi ir citi, tik atšķīras ar saviem raksturiem. Viņiem ir vajadzīga otra cilvēka palīdzība. Vai Dievs izdarīja kādu kļūdu radīdams pasauli tā, ka cilvēkam vecumdienās ir nepieciešama nemitīga palīdzība? Varbūt daži no šiem mūsu brāļiem un māsām ir vairāk dievbijīgi, citi mazāk. Bet pēc saņemtām iespējām un pēc sava garīgā darba parādas viņos šis pilnīgs cilvēks, kuram vienīgi līdzināties ar pašu Jēzu Kristu. Jo, ja mēs augam līdz Kristus pilnībai, tad vecumdienās sevišķi ir redzams, es domāju, cik mazi ir mūsu spēki šajā pilnveidošanās, bet cik stipri darbojas Dieva žēlastība, lai līdz beigām izveidotu pilnīgo cilvēku. Kas visu grib pārbaudīt, pieņemt labo un patieso, bet atmest ļauno.

Augļi gaidīti

    Ja es labi atceros, svētais Pāvils savās vēstulēs rakstīja ļoti konkrētas lietas saistītas ar žēlastību un ar žēlastības augļiem. Tas nozīmē, ja cilvēks līdzdarbojas ar savu Pestītāju, tad savā dzīvē nesīs labos augļus. Kaut gan Apustulis rakstīja, ka viens sēj, otrais aplaist, trešais redz augļus, tomēr ir vajadzīgi redzamie augļi, evaņģēlizācijas augļi. Kādā vēstulē Pāvils rakstīja ticīgiem, lai viņu labie darbi liecinātu par viņu žēlsirdību un rūpēm par nabadzīgiem, nevis lai liecinātu par viņu skopumu. Jo "kas skopj sēj, tas arī skopj pļauj". Evaņģēlizēt tas nav darbs, tas ir aicinājums, bet tajā ir mazie darbiņi. Šos darbiņus var darīt katrs, kas jūtas aicināts un tiem nav robežu - vai cilvēks ir darbā, vai skolā, vai mājās. Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no paļāvības uz Jēzu, vai es ticu Viņam, ka mani darbi ir piedalīšanās Viņa darbos, vai redzu tikai grūtos sākumus un gaidu, kad šī moka beigsies. Kad Karols Voitila kļūva par pāvestu un pieņēma vārdu Jānis Pāvils II, tad pirmajā runā teica: "Nebaidieties, atveriet, atveriet durvis Kristum! Viņa pestījošai varai atveriet valstu robežas... Nebaidieties! Kristus zina, ko cilvēks nes savā iekšienē. Viņš pats to zina. Šodien cilvēks bieži nezin, kas slēpjas viņa dvēseles un sirds dziļumos. [...] Ļaujiet Kristum runāt uz cilvēku! Viņam pašam ir dzīvības vārdi, jā, mūžīgās dzīvības vārdi. Tieši šodien Baznīca svin misiju dienu, Baznīca lūdzas, meditē, darbojas, jo Kristus vārdi sasniedz visus cilvēkus un viņi tos pieņem kā cerības, glābšanas, pilnīgas atbrīvošanas sūtību". Tas nekas, ka svētais Jānis Pāvils II šos vārdus teica 1978. gada 22. oktobrī. Viņi ir aktuāli arī šodien un visur - gan ģimenēs, gan skolās, gan darba vietās. Atveriet durvis! Atveriet sirdis! "Ļaujiet Kristum runāt uz cilvēku!"

Atpakaļ Viļakā

    Ātrāk nekā bija plānots esmu atpakaļ Viļakā. Rekolēkcijas īsākas - 3 nevis 7 dienas, kā parasti. Citi palika, man pēkšņi vajadzēja braukt. 1690 km ceļā. Bija drusciņ atpūtas, jo no kurienes būtu spēks, lai tā braukātu? Kā vienmēr, tā arī tagad, mēģināju aicināt dažus brāļus kapucīnus, lai viņi atbrauktu uz Latviju, bet... tomēr zinu, ka tāds aicinājums ir no Dieva. Dieva dāvana, šeit ir šis noslēpums. Cilvēks veido (ar Dieva palīdzību) šo aicinājuma vietni sevī, lai Dievs paaicinājumā dotu konkrētam cilvēkam vēl vienu sevišķo, tikai viņam vienam, aicinājumu.

    Attīstas labas lietas. Piemēram manā provincē ir 60 misionārus (!), tas nozīmē, ka apmēram katrs 3.-4. brālis ir misionārs - Austrālijā, Azijā, Āfrikā, Amerikā un Eiropā. Par visiem 60 misionāriem lūdzas. Šobrīd šajā lūgšanā (par to stāstīju rudenī un pat daži no Latvijas ņem dalību) piedālās 1060 cilvēku. Par mani jau lūdzas 20 cilvēku! Pateicība Dievam. Meklēsim iespēju, lai par mums, par mani, par Tevi kāds/kādi lūgtos.

Labi, ka ir laiks veltīts tikai lūgšanai.

    Gandrīz līdz septembra beigām man būs atpūta no interneta. Tās būs manas rekolēkcijas. Tāds laiks veltīts Dievam apm. 30 brāļu kapucīnu kopienā ir man, kas dzīvoju viens pats kapucīns (bet labi, ka ir misināri), sevišķi vajadzīgs. Tāpēc šajā laikā nerakstīšu jaunas ziņas, bet es Jūs aicinu lasīt tās iepriekšējās.

    Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Pa maz misionāru!

    Pa maz misionāru! Misionāri gaidīti Viļakā, lai būtu precīzi: man ir ļoti vajadzīgi misionāri draudzē. Vai ir kādi brīvi misionāri Latvijā? Vismaz līdz decembrim. Es atceros Jēzus vārdus: "Pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku maz. Lūdziet pļaujas Kungu, lai sūtītu strādniekus savā pļaujā". Vienu es varu garantēt: nebūs laika zaudēt laiku. Es nezinu, kā Dievs dod cilvēkam paaicinājumu, lai viņš kļūtu piem. par misināru. Bet misionāru ir pa maz un tāpēc jautājums: vai Jēzus vārdi "lūdziet" Dievu nav vērsti uz ikkatru no mums? Uz mani arī. Ja pēkšņi ticīgie nolemtu kalpot draudzēs un būtu līdzīgi lieliem plūdiem, kas nes Dieva žēlastību un ir neatlaidīgi, un gribētu palīdzēt saviem priesteriem... Es ceru, ka tas nebūs pārspīlēts, ja pateikšu, ka pa daudz ir tādu situāciju, kad cilvēks atdod gandrīz visus savus spēkus un talantus, un laiku tam, kas neved pie Dieva. Un tad draudzēm atdod no saviem spēkiem kādus mazus strautiņus, un ļoti neregulāri. "Strādnieku ir maz". Es vakar citēju pāvestu Francisku, kas runāja par baznīcām un draudzēm, kas ir vairāk līdzīgi muzejiem, nevis dzīvai Baznīcai. Paskaties uz sevi: tas viss, ko Dievs tev deva, deva tev, lai tu kalpotu Viņam, sevišķi draudzēs. Kad parādīsies kāds paaicinājums ģimenē un draudzē, tad cilvēks dzīvos tālāk tur, uz kurieni Dievs viņu sūtīs. Bet sākums ir tieši šeit: ģimenē un draudzē. Kur ir šie misionāri? Vai visiem jau ir tik labi? Nāc uz savu baznīcu, uz savu draudzi un kalpo. Ja ne, tad zini, ka sēdēsi pie televizora un domāsi, ka tava vislielākā problēma ir tā, ka kaut kur kāds kādam nocirta galvu.

Kur Evaņģēlijs satiekas ar cilvēku?

    Zvanīja kāds cilvēks un jautāja: "Kāpēc jūs aizliedzāt bēres?" Dīvains jautājums, jo man bija ļoti daudzas bēres un nekad neaizliedzu. Daudz laikam bija vidutāju un pastāstīja šim cilvēkam tādas lietas, ka es pat nevaru iedomāties. Bet lieta ir ļoti vienkārša, ka mirušo vajag turēt tādos apstākļos, lai līdz bērēm nesāktos satrūdēšanās process. Jo vienkārši vajadzīga ir cieņa pret mirušā ķermeni. Vēl neviens neatnāca un neizteica pateicību par to, ka es neatļāvu ienest mirušo baznīcā, mirušo, kas vasaras laikā tika turēts pagrabā. Bet kapsētā pat netaisīja vaļā zārku, jo saprotiet... smirdoņa... Nedrīkst atļaut tādām situācijām.

    Kāpēc dzīvais Dieva vārds, kuru sludina priesteri, nevar ieiet cilvēka sirdī? Kāpēc runa par Dieva un tuvākmīlestību iet garām? Tāpat par pazemību, par žēlastību un grēku? Kāpēc pēc sprediķa neviens neatnāca un nepateica: "Paldies par sprediķi, es nolēmu katru svētdienu un visos citos lielos svētkos piedalīties svētajā Misē"? Kāpēc neviens neatnāca un nepateica: "Es nolēmu atgriezties un salaulāties, lai nedzīvotu smagos grēkos"? Kāpēc un kāpēc... Kāpēc? Jo tas viss laikam iet garām "normālai dzīvei", dzīvei uz pazušanu, uz elli. Lai priesteris runā, pat lai runā 24 stundas, atgriešanās nebūs. Kāpēc sviestu mēs turam ledusskapī, bet mirušā cilvēka ķermeni negribam turēt speciālā slimnīcas saldētavā?

    Kas notiek, kad nav atgriešanās? Kas notiek draudzē un baznīcā? Pajautāsim pāvestam Franciskam. Ko viņš teica par tādām situācijām, kad ticība nav dzīva, kad cilvēkiem baznīca nav vajadzīga dienas laikā, kad neiet lūgties pie Vissvētākā Sakramenta, kad iet garām uz vai pēc skolas, uz darbu vai pēc darba, kad baznīca ir dienas laikā ciet? Pāvests Francisks, pirms pāris dienām, nosauca tādu draudzi un baznīcu par muzeju. Vai mums muzeji ir vajadzīgi? Vai par muzeja eksponātiem kāds atdos dzīvi? Vai kāds veidos savu dzīvi pēc muzeja principiem?

    Kad Evaņģēlijs tiek sludināts, tad cilvēks piekrīt un stiprina savu ticību, vai atmet un jau ir kā nevajadzīgs muzeja eksponāts. Bet tas, kas tic atrod savu vietu Dieva prātā un sirdī, bet tā turpinājums ir Debesu Valstībā.

Pirmie svētsolījumi

    Pirms 20 gadiem, tieši šodien, es un citi līdzbrāļi kapucīni, mēs salikām pirmos svētsolījumus. Kaut gan jau divus gadus dzīvojām kā īstie mūki, šo otro gadu jau habītā, tomēr dzīve ordenī skaitās kopš pirmiem svētsolījumiem.

    Jau 20 gadi ordenī. Mēs sākām postulatu, kur jauns vīrietis dzīvo klosterī kā mūks, kaut gan vēl nesaņēma habitu, mēs sākām 40 vīriešu. Bet pēc diviem gadiem pirmos svētsolījumus pēc noviciata salika 15. Daudzi saprata, ka tas nav viņu paaicinājums. Citiem brāļi kapucīni palīdzēja saprast, ka vajadzētu pārdomāt savu paaicinājumu.

    Katru gadu mēs atjaunojām savus svētsolījumus. Bet pēc 3 gadiem palika 9 brāļi. Mēs visi esam priesteri, bet kalpojam un strādājam dažādās vietās pasaulē: viens Gabonā (Āfrikā), viens Romā (Itālijā), divi Baltkrievijā (no tiem viens kā diecēzes priesteris), viens Latvijā (es) un pārējie 4 Polijā. Nav ko liegt, Dievs deva mums misionāru garu.

    Satikties šeit virs zemes mēs laikam nekad nesatiksimies, kaut gan tik nesen sākām kopā klosterdzīvi un 8 ilgus gadus dzīvojām kopā klosteros. Klosterdzīvi tomēr izdomāja pats Dievs un tas nekas cits, kā sekot Jēzum tur, uz kurieni Viņš sūta.

Kurlmēmo epidēmija

    Evaņģēlija fragments, kuru šodien mēs lasījām svētajā Misē stāsta mums par Jēzu, Kas izdziedināja kurlmēmo. Es gribētu pievērst uzmanību diviem elementiem. Pirmais ir ģimene. Taču šo slimo atveda pie Jēzus vistuvākie cilvēki, kuri katru dienu viņu veda. Viņš paļaujās uz savējiem. Bet šobrīd tiem savējiem bija īpašs dārgums - ticība uz Jēzu Kristu. Dievs veda viņus pie sevis caur ticību, bet viņi veda sev līdzi savu radinieku. Caur viņu ticību šis slims cilvēks satika Jēzu un tika izdziedināts. Jēzus ir visas šīs ģimenes ticības pamats.

    Otrais elements ir saistīts ar katru no mums, jo katram draud šī dvēseles slimība un katrs var kļūt par "kurlmēmo". Šajā nozīmē "kurlmēmais" ir tas, kas nedzird Jēzu un arī nevar izteikt savu ticību uz Jēzu. Arī citiem pastāstīt par Jēzu nevar. Tāds "kurlmēmais", kas visu dzird, bet negrib dzirdēt par Jēzu, audzina savus bērnus tā, lai arī viņi būtu "kurlmēmie". Piemērs? Kāda kundze man stāstīja, ka kādā skaistā valstī, kādā skolā vecāki balsoja par to, lai nebūtu tur ticības mācības, bet ētika. Lūgsimies par vecākiem un bērniem, lai viņu ģimenēs būtu tādi, kuri tic uz Jēzu Kristu ar dzīvu ticību, un lai tie ar mīlestību atveda "slimos" pie Jēzus.

Šodien ir bloga 1. gadadiena.

Šīs divas dienas man bija garīgas sarunas. Jo pie manis atbrauca ciemos t. Krišjānis. Bija par ko parunāt, sevišķi par šiem gadiem šeit, Viļakā, par to, kas tika izdarīts, par Dieva plāniem, par to, kā cilvēkam saprast Dieva plānu, atklāt, pildīt. Tas viss ir liela Dieva dāvana. Metode, kuru es pieņēmu Viļakas draudzē, saucas "jaunā evaņģēlizācija" un Jēzus atsūtīja arī cilvēkus, kas tieši darbojas jaunajā evaņģēlizācijā - Marijas skolas misionārus. Misionāri darbojas komandā, kopienā, grupā, nevis atsevišķi. Līdzīgi kapucīni - dzīvo kopienās, kas saucas latiniski familia, ģimene. Ir cerība, ka šī līdzdarbošanās ar Marijas skolu skaisti attīstīsies nākamos gados. Kā? Dievs to zina.

Kas ir konsekrēta dzīve?

    Šodien pie manis ciemos atbrauca ordeņa līdzbrālis, tēvs Krišjānis no Rīgas. Tāpēc es atstāju saplānotus darbus ar malku un ar prieku gaidīju savu brāli.

    Kas ir konsekrēta dzīve? Mūs, jaunus kapucīnus, vai vēl tos, kuri tikai gribēja par tiem kļūt, mācīja, ka mūsu dzīvē ir jābūt četri elementi: Pirmais un galvenais - kontemplācija, lūgšana, kontakts ar Dievu. Otrais - nabadzība, lai nepiesaistītos lietām, lai strādātu pateicoties talantiem, kurus Dievs deva, lai visā meklētu un pildītu Dieva gribu. Trešais - brālība, dzīve brāļu kopienā, kā garīgajā ģimenē, kur viens par otro rūpējas labāk, nekā māte par savu bērnu. Ceturtais - apustulāts, lai brālis, kas dzīvo un iesakņojas trijos elementos, ar Dieva palīdzību un ar brāļu palīdzību (caur lūgšanu un klātbūtni), sludinātu Evaņģēliju tā, kā Dievs viņu iedvesmos.

    Konsekrētā dzīve tas ir aicinājums, lai sekotu Jēzum, Kas ir paklausīgs debesu Tēvam, nabadzīgs un šķīsts. Tas nenozīmē, ka sekotāji, kuri atstāja visu, jau uz reiz ir kā Jēzus. Nē. Bet tas ir aicinājums, lai atstātu visu, arī savu gribu, un ietu un sekotu Jēzum. Tas ir ikdienišķs uzdevums, brižiem patiesi smags darbs, lai uzvarētu savus ienaidniekus, starp kuriem vistuvākais ir mūsu paša miesa - vajag padot to Dieva gribai. Dažreiz līdz mocekļa nāvei, ikdienā - tā sauktajā "baltajā moceklībā". Tāpēc svētais Francisks uzdzirdot par savu piecu līdzbrāļu mocekļa nāvi Ziemeļāfrikā, teica: "Beigās man ir pirmie patiesie brāļi".

Šodien pastkastītē

    Šodien pastkastītē es atradu kādu laiksrakstu, kura 1. lapaspusē ar lieliem burtiem bija rakstīts: lasi šeit:

http://vilaka.lv/index.php?mact=CGBlog,cntnt01,detail,0&cntnt01articleid=2791&cntnt01returnid=77

Lai saprastu, ko nozīmē šie vārdi, es nolēmu drusciņ pameklēt gudrību pie gudrākiem. Un tad kādā vietā internētā kāds raksta:

vienādi domāt - tas ir mieriigi un jau uz priekšu zināmas atbildes, bet citādi domājošie - o tas jau ir kaut kas...

Citā vietā ir skaists stāsts:

http://www.osukalns.lv/?/LV/about/42/

Internetā var atrast vēl citus vārdus:

Ja mēs gribam, lai visi domātu vienādi un būtu vienādi – tad tēvzemes uztvere kļūs arvien primitīvāka.

Bet citi runā tā:

Ir svarīgi, lai abi partneri par treniņiem domātu vienādi, viņiem būtu vienlīdz liela motivācija (nav svarīgi pat motivācijas avoti, bet gan līmenis).

Un vēl citi:

Vai tas nebūtu forši??? Visi ēstu tikai ar karotēm, izskatītos vienādi, domātu vienādi... visi būtu tik lieliski vienādi!

 Var arī tā:

Ja visi domātu vienādi nebūtu par ko runāt un uzklausīt vienam otru.

Katrs var to viegli atrast internetā. Tad skatieties, uz kurieni viss iet (bet kas tas ir viss?). Un ko vēl teikšu? Veiksmi darbā! Protams ka nepateikšu: "Lai Dievs svētī darbā." Atā!

Svētās Durvis cietuma cellē

   8. decembrī sāksies Baznīcā Dieva Žēlsirdības Gads. Tas ir saistīts ar sevišķu jubileju. Lūk pirms 50 gadiem beidzās 2. Vatikāna Koncils. Šajā Žēlsirdības Gadā varēs saņemt pilnas atlaidas - par sevi, vai par kādu dvēseli šķīstītavā. Šīs atlaidas (es gaidu, kad parādīsies informācija, ko precīzi vajag darīt, lai saņemtu pilnas atlaidas) varēs saņemt ne tikai Romā, svētā Pētera bazilikā, bet arī visās katedrālēs un citās nozīmētās baznīcās. Pāvests dod iespēju arī ieslodzītajiem tās saņemt, kad pēc svētās Mises cietuma kapelā atgriežas savā cellē un dievbijīgi ieiet caur celles durvīm. Šīs durvis šobrīd būs viņa Svētās Durvis.

    Ir nozīmīgs, ka pāvests Francisks savā pirmajā tikšanās ar ticīgiem (Kunga Eņģelis lūgšanā) pasvītroja trīs svarīgus elementus, ka vajag dzirdēt Dieva vārdu + būt žēlsirdīgam + viss mainās. Tas ir veids, caur kuru var mainīt pasauli. Un vajag saprasts Dieva, žēlsirdīgā tēva, žēlsirdību, Kuram ir tik liela pacietība.

    Dieva Žēlsirdības Gads noslēgsies 2016. gada 20. novembrī.