Zāles uz visu

    Tāpēc ka ne visu var darīt, ko gribētos garīgajā aprūpē un evaņģēlizācijā, ne viss izdodas, ne viss ir iespējams, bieži vajag atgriezties pie tās, kas ir zāles uz visu, pie lūgšanas. Kāds katolis jau sen teica, ka ja tu jau neko nevari darīt, vienmēr tu vari pieņemt pestīšanu no Dieva. Līdzīgi ir ar lūgšanu, kura ir kā pestīšanas zīme. Kas lūdzas, tas iet pestīšanas ceļu. Kas nelūdzas, tam draud elle. Lūgšana, kā pārdabiskais līdzeklis, tur cilvēku Dieva gribas pildīšanas gatavībā. Tieši lūgšanas laikā ticīgais atklāj, kāda garīgā barība ir viņam vajadzīga un nolēmj, ko darīt, lai to saņemtu. Lūgšanas laikā cilvēks var atklāt vienkāršo, bet brīnišķīgo patiesību, ka viņš neesot no šīs pasaules. Pateicoties lūgšanai cilvēks var nolemt piem. katru dienu piedalīties svētajā Misē. Ja tā nolēmj ģimene un vēl vairāk, ka ar bērniem iet uz baznīcu, tas liecina ne par ko citu, ka par lūgšanas dzīvi tajā ģimenē. Ja tas tā nav, tad situācija liecina par lūgšanas trūkumu. Tagad lūgšana ir kā zāles, bet mūžībā tas būs dzīves veids. Kad ģimene lūdzas kopā, tad lūdzas tie, kuri taču labi zina, kādas ir tuvāko vājības, bet vada viņus mīlestība. Ja negribas lūgties ar tiem, kuru vājības cilvēks ļoti labi zina, tad arī neļaus Dievam veidot ģimenē mīlestības saites.