Pa maz misionāru II

    Šodien ar misionāru Kārli bijām Daugavpilī un Rēzeknē darīšanās saistītās ar misionāru un draudzes lietām. Jau sen nebija atpūtas dienas. Tas nozīmē, ka ir ļoti labi.

    Misionāri gatavo Alfa kursus jauniešiem. Tāda stipra diena būs trešdien, kad 4(!) skolās pēc kārtas notiks Alfa kursu prezentācija. Vajadzīga lūgšana, lai mēs visi vislabāk pildītu Dieva gribu, jo liekas, ka jau nav nekāda brīža, kurā nekas nenotiktu, bet evaņģēlizācija un tās sagatavošana, un lūgšana, un visdažādākie nepieciešamie darbi piepilda visu. Un ļoti labi. Un piepalīdzēt atbrauks pat pieci misionāri no visas Latvijas.

    Padomājiet, ko vajag misionāriem. Varbūt Jūs kaut ko atradīsiet. Bet varbūt Jūs atradīsiet sevī, savā sirdī, šo paaicinājumu, lai atdotu savu dzīvi Jēzum Kristum un lai veltītu Viņam vienu gadu, bet varbūt visu savu dzīvi. Vai Jūs zināt, kad cilvēks pieņem paaicinājumu un kalpošanu Dievam? Tas nenotiek tad, kad cilvēks sapratīs, ka Dievs ir stiprāks un grib kaut ko sevišķo dot. Tas ir mazais soliņš uz priekšu. Paaicinājumu vīrietis vai sieviete pieņems no Dieva tad, kad metīsies Dieva rokās un dzīvos, kā debesu Tēva bērns, Jēzus Kristus māte, brālis un māsa, piepildīts ar Svētā Gara mīlestību. Tas ir viens no galvenākajiem svētā Franciska garīguma elementiem, liekas, kā šis vissvarīgākais. Tāpēc aicinu uz to, ko pats vairāk nekā citas lietas pazīstu. Aicinu uz Marijas skolas misionāriem, vai uz kapucīniem, vai uz kapucīnēm (jā, jā, ir tādas klostermāsas kapucīnes, kas dzīvo klauzurā, pēc sv. Franciska un sv. Klāras garīguma). Ir pa maz misionāru un, kā teica misionāre Ruta, mēs dzīvojam lielā ātrumā un uz tādu ātrumu (protams kalpošanā Dievam) katrs no mums ir aicināts.