Kur Evaņģēlijs satiekas ar cilvēku?

    Zvanīja kāds cilvēks un jautāja: "Kāpēc jūs aizliedzāt bēres?" Dīvains jautājums, jo man bija ļoti daudzas bēres un nekad neaizliedzu. Daudz laikam bija vidutāju un pastāstīja šim cilvēkam tādas lietas, ka es pat nevaru iedomāties. Bet lieta ir ļoti vienkārša, ka mirušo vajag turēt tādos apstākļos, lai līdz bērēm nesāktos satrūdēšanās process. Jo vienkārši vajadzīga ir cieņa pret mirušā ķermeni. Vēl neviens neatnāca un neizteica pateicību par to, ka es neatļāvu ienest mirušo baznīcā, mirušo, kas vasaras laikā tika turēts pagrabā. Bet kapsētā pat netaisīja vaļā zārku, jo saprotiet... smirdoņa... Nedrīkst atļaut tādām situācijām.

    Kāpēc dzīvais Dieva vārds, kuru sludina priesteri, nevar ieiet cilvēka sirdī? Kāpēc runa par Dieva un tuvākmīlestību iet garām? Tāpat par pazemību, par žēlastību un grēku? Kāpēc pēc sprediķa neviens neatnāca un nepateica: "Paldies par sprediķi, es nolēmu katru svētdienu un visos citos lielos svētkos piedalīties svētajā Misē"? Kāpēc neviens neatnāca un nepateica: "Es nolēmu atgriezties un salaulāties, lai nedzīvotu smagos grēkos"? Kāpēc un kāpēc... Kāpēc? Jo tas viss laikam iet garām "normālai dzīvei", dzīvei uz pazušanu, uz elli. Lai priesteris runā, pat lai runā 24 stundas, atgriešanās nebūs. Kāpēc sviestu mēs turam ledusskapī, bet mirušā cilvēka ķermeni negribam turēt speciālā slimnīcas saldētavā?

    Kas notiek, kad nav atgriešanās? Kas notiek draudzē un baznīcā? Pajautāsim pāvestam Franciskam. Ko viņš teica par tādām situācijām, kad ticība nav dzīva, kad cilvēkiem baznīca nav vajadzīga dienas laikā, kad neiet lūgties pie Vissvētākā Sakramenta, kad iet garām uz vai pēc skolas, uz darbu vai pēc darba, kad baznīca ir dienas laikā ciet? Pāvests Francisks, pirms pāris dienām, nosauca tādu draudzi un baznīcu par muzeju. Vai mums muzeji ir vajadzīgi? Vai par muzeja eksponātiem kāds atdos dzīvi? Vai kāds veidos savu dzīvi pēc muzeja principiem?

    Kad Evaņģēlijs tiek sludināts, tad cilvēks piekrīt un stiprina savu ticību, vai atmet un jau ir kā nevajadzīgs muzeja eksponāts. Bet tas, kas tic atrod savu vietu Dieva prātā un sirdī, bet tā turpinājums ir Debesu Valstībā.