Leningrads un burves

    Nesen uz ielas sapulcējās cilvēki, kuri jau nav jauni un sāka runāt par... Leningradu. Viņi nerunāja par vēsturi, bet par šīm mūsu dienām. Vienkārši domās un valodā funkcionē tāds, nevis kāds cits nosaukums. Un cīnīties nav jēgas un runāt, ka tagad šī pilsēta atguva seno nosaukumu (tā man šķiet).

    Arī nesen runāju ar cilvēkiem. Tēmas bija visdažādākas, interesanta diskusija, bet pēkšņi daudzi sāka pretoties. Kam? Tam, ko es runāju par maģiju un un par tiem, kuri ar maģiju līdzdarbojas. Kādi argumenti pār to, ka tā ir laba lieta? Jo filmā parādīja, kā cilvēks dziedināja otro. Un vēl kādi? Ka tiem, kuri līdzdarbojas ar maģiju, ir "kabinētos" ikonas un krusti (es saprotu, ka šie cilvēki, ar kuriem es runāju, zina visas šīs lietas no savas pieredzes un to visu redzēja ar savām acīm). Tādā veidā es uzzināju, ko cilvēki sargā, par ko maksā un par ko ir gatavi cīnīties "vairāk nekā par neatkarību". Svētais tēvs Pio kādai šamanei, vai sievietei, kura gribēja dzirdēt atļauju, ka drīkst līdzdarboties ar maģiju, atbildēja tikai tā: "Ir Jēzus un Evaņģēlijs; lai tev pietiek".

    Dažādiem šīs nedēļas garīgās aprūpes notikumiem šodien pievienojās arī Sestdieņi Žīguros. Pateicība Dievam un tiem, kuri to organizēja, sevišķi mūsu misionāriem. Ir vērts runāt par Dievu un Baznīcu. Cik daudz lietu var atklāt!