Putniem patīk kārtība.
Mūsu Olaines klostera pagalmā saimnieko vairāki putnu pāri. Ir ne tikai pieci pāri, kā es vakar uzrakstīju, jo tādus putnus es ieraudzīju rožukroņa laikā. Trijām atpazītām sugām (skaties sestdienas ziņā) jāpievieno nākamas sugas.
Zaļžubīte (Chloris chloris) - es neesmu drošs, bet laikam viens pāris ir.
Žubīte (Fringilla coelebs) - laikam ir viens pāris.
Lauku zvirbulis (Passer montanus) - man diemžēl nav iespējas būt pilnīgi drošam.
Mājas strazds (Sturnus vulgaris) - šeit es esmu drošs, ka tie ir.
Kopā ir apmēram 17-18 putni, tad tēvam prāvestam ir liela saimniecība. Bet šie putni nebūs viņam paklausīgi (man arī). Tie būs paklausīgi šiem likumiem, kurus deva tiem Dievs, kad tos radīja. Šie likumi jau ir diezgan labi redzami.
Mājas strazdi uzskata visu teritoriju par savu, visur grib staigāt, izņemot vietas, kur aug krūmi, kur ir ēna, kur ir šķūņi. Viņi ir ļoti aktīvi un staigā grupā pa zemi.
Ēnā, dziļā ēnā zem krūmiem, zem dzīvžoga, zem tujām saimnieko melnais strazds (Turdus merula). Kad tuvu viņa teritorijam staigā mājas strazdi, melnais strazds stāv visu laiku ēnā zem pirmā krūma, lai, gadījumā, sargātu savu valstību, kurā viņš jau valda dažus gadus laikam.
Mazie putni brīžiem slēpjas uz krūmiem vai uz jumtiem, lai pēc tam, kad jau cilvēks aizies tālāk, palidotu virs pagalma un turpinātu meklēt barību.
Interesanta situācija bija tad, kad šodien atklājās cielavām savs teritorijs. Un viena cielava bija gatava cīnīties ar katru pretinieku, pat tad, kad tas bija pats tēvs prāvests, kurš stājgāja pa pagalmu. Maza cielava un liels cilvēks - liela atšķirība, bet likums, kuru Dievs deva šim mazam putnam ļāva viņam cīnīties par savu valstību, par kuru mēs nezinājām.
Ja Dievs maziem putniem deva tādus nemaināmus likumus, kuriem tie ir padoti, jo vairāk Dievs rūpējas par mums, Viņa bērniem Jēzū Kristū. Kad mēs arvien vairāk iepazīstam šos likumus, kurus Viņš mums ir devis, redzam, ka tās visas ved mūs pie Dieva un ar šo tuvību mēs kļūstam laimīgi.
Es kādreiz runāju ar kādu sievieti, kura teica, ka viņas mazbērni, kaut gan neiet uz baznīcu, ir laimīgi, jo viņi ir pieaugušie, viņiem ir darbs, mašīnas un tā tālāk. Es atbildēju, ka tādā veidā laimīgs cilvēks, nevar būt laimīgs pēc Dieva likumiem, patiesā un pilnā mīlestībā, jo neiegāja personīgās attiecībās ar Dievu.
Cilvēks pats ar saviem spēkiem nevar ieiet personīgās attiecībās ar Dievu. Tā ir Dieva dāvana. Bet vai tas nozīmē, ka tas nav iespējams, vai tas nozīmē, ka cilvēks nevar neko darīt? Ir pavisam pretēji. Dievs ir dialogā ar cilvēku, nemitīgi. Jāiet uz baznīcu, jo šodien ir svētdiena. "Es neiešu" - atbildēja cilvēks. Šodien nedrīkst strādāt. "Es strādāšu" - atbildēja cilvēks. Nerunā melus. "Es runāšu nepatiesību" - atbildēja cilvēks. Un tā tālāk.
Dialogs ir vai nav? Ir. Bet ko cilvēks pateiktu? "Dievs par mani aizmirsa, Dievs man negrib palīdzēt" - atbildēja cilvēks.
Pārmaiņa notiek tad, kad cilvēks, paklausīgs Dieva žēlastībai, sāk lūgties, sāk darīt labus darbus un atmet grēkus, sāk dzīvot pēc Dieva baušļiem. Ja viņš tā darīs, dialogā mainīsies divi elementi: pirmais - cilvēks mācās ieklausīties Dieva balsī un pieņem to par lielo labumu; otrais - vārda "nē" vietā ieiet vārds "jā, Dievs"!
Pēc kāda laika - pēc 3 gadiem, pēc 10 gadiem, pēc 25 gadiem pēkšņi cilvēks saņems dāvanu no Dieva. Šī dāvana saucas personīgas attiecības ar Dievu, ar trijām Dievišķām Personām, ar visu Svēto Trīsvienību. Tikai tad cilvēks atklāj, cik viņa līdzšinēja laime bija nelaime un cik ļoti līdzšinēja gaisma bija tumsa. Un cilvēks arvien vairāk atklāj, cik brīnišķīgi ir dzīvot pēc Dieva likumiem, pēc Dieva svētās gribas.