Divas valodas.
Viena valoda izpaužas tādā veidā, ka viens cilvēks runā, bet otrais klausās. Bet tas vēl nav viss. Šis otrais cilvēks reaģē uz to, ko dzirdēja. Viņš neiedziļinājas teiktā. Vēl vairāk, no tā, ko pirmais teica, otrais pieņem tikai to, kas baro viņa fantāziju.
Tā ir pirmā valoda. Un kaut gan nezinu ko šis pirmais darītu, otrais viņu nesapratīs nekad, jo viņa dzīvē derīgs un pieņemams ir tikai un vienīgi tas, kas baro viņa fantāziju.
Otra valoda izpaužas tādā veidā, ka tā ir otra cilvēka iekšējais darbs, bet konkrēti - tie ir darbi, kas palīdz saprast, kāda ir - pirma cilvēka vārdos - patiesība. Šis iekšējais darbs, kuru dara cilvēka prāts cilvēka garā, ir šī otra valoda. Tā izpaužas ārā caur vārdiem, patiesības vārdiem, kurus otrais cilvēks saka pirmam kā savu atbildi.
Brīnums tomēr ir. Tas ir tāds tikšanās veids, uz kuru aicina pats Jēzus. Viņš aicināja svēto Francisku un tas godināja krustu. Pirmie franciskāņi taisīja vienkāršus krustus no diviem koka gabaļiem un pārdomāja Jēzus Kristus ciešanas. Arī svētajai Māsai Faustīnei Jēzus deva to pašu padomu: pārdomā un pagodini Manu krustu, Manas ciešanas, Manu nāvi.
Lūk, tikai Jēzus var apvienot sava krusta priekšā cilvēkus, kuri dzīvo visos laikos un iet svētuma ceļu; un cilvēkus, kuri nekādā veidā nevar saprasties, jo viņu valodas pilnīgi atšķiras.
Pateicība Dievam, ka Viņš ved uz pestīšanu daudzus cilvēkus, kuri ir bezspēcīgi un tomēr mācās iet svētuma ceļu. Būtu slikti, ja kāds cilvēks domātu un pateiktu, ka vairs nerūpēsies par svētuma ceļu, ka viņš domātu, ka kādā brīnumainā veidā ieies Debesu Valstībā. Nepieciešami ir līdzdarboties ar Dievu un ar brāļiem un māsām Kristū.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru