Pateicība nezināmiem labdariem.
Pāvesta Franciska dokumentā Gaudete et exsultate, astotajā numurā mēs lasām, ka mums ir vajadzīgas "(...) svētuma zīmes, kuras Kungs mums atklāj caur vispazemīgākajiem [Dieva] tautā, kura piedalās arī Kristus pravietiskā funkcijā, izplatīdama dzīvu liecību par Viņu sevišķi ar ticības un mīlestības dzīvi. (...) Svētā Terēze Benedikta no Krusta [pasvītro], ka caur daudziem no tiem [vispazemīgākajiem] tiek būvēta patiesa vēsture: Vistumšākajā naktī piecēlās vislielākie pravieši un svētie. Tomēr mistiskās dzīves atdzīvinoša straume paliek neredzama. Droši vien izlemjošie notikumi pasaules vēsturē (...) notika to dvēseļu [darbības] dēļ, par kurām [dvēselēm] vēsturiskas grāmatas neko nerunā. Un to, kurām dvēselēm mums ir jāpateicas par izlemjošiem notikumiem mūsu personīgajā dzīvē, mēs iepazīsim vienīgi dienā, kurā viss paslēpts tiks atklāts".
Lūk, cik skaists fragments, kurš mūs aicina gan uz lūgšanu, gan uz pazemīgu dzīvi. Jā, šodien vēlreiz par pazemību. Bet šobrīd tā nav galvena tēma.
Mēs neredzam, cik mums palīdz citi ar savām lūgšanām, ciešanām, caur savu vienotību ar Dievu. Šo patiesību man atgādināja šodien daži notikumi. Pirmais - šie sv. Terēzes Benediktas no Krusta vārdi. Otrais - jāgodina Jēzus nāves stunda, piemēram es ar vēl vienu semināristu lūdzāmies par mirstošiem Žēlsirdības stundā 15:00. Trešais - šodien 15:00 aizgāja mūžībā mūsu māsa Kristū Terēze Druka.
Mūžīgo mieru dod viņai Kungs un mūžīgā gaisma lai atspīd viņai. Lai viņa dus mierā. Amen.
Es šo tekstu ievietoju kā liecību mājas lapā, kura veltīta Dieva žēlsirdībai:
http://uzticies-jezum.mozello.lv/liecibas/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru