Daži vārdi par pazemību pāvesta Franciska adhortācijā "Gaudete et exsultate".

Daži vārdi par pazemību pāvesta Franciska adhortācijā "Gaudete et exsultate".

Ja otrā blogā bija darbs ar kādu dokumentu, tad arī pirmajā vajadzētu tāpat. Laikam šodien visu šo dokumentu - "Gaudete et exsultate", "Priecājieties un līksmojiet" - neizlasīšu, bet citēšu dažus vārdus par pazemību un mierinājumu, jo tur arī ir kaut kas no svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas Dienasgrāmatas, 300. nr.. Tas protams ir mans tulkojums, neapstiprināts.

"118. Pazemība var iesakņoties sirdī vienīgi caur pazemojumiem. Bez tiem nav ne pazemības, ne arī svētuma. Ja tu neesi spējīgs izturēt un upurēt kādus pazemojumus, tu neesi pazemīgs un tu neej svētuma ceļu. Svētums, ar kuru Dievs apdāvina savu Baznīcu, nāk caur Viņa Dēla pazemošanu: tieši tas ir ceļš. Pazemošana ved tevi uz līdzināšanos Jēzum, tā ir neizbēgama Jēzus Kristus sekošanas daļa: Jo arī Kristus cieta mūsu dēļ, atstādams jums priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdās (1Pēt 2,21). Viņš atklāj Tēva pazemību, Kurš pazeminās, lai ietu kopā ar savu tautu, iztur tās neuzticību un kurnēšanu (sal. Izc 34, 6-9; Gudr 11,23-12,2; Lk 6,36). Tā dēļ Apustuļi, pēc pazemošanas, priecādamies aizgāja no augstās tiesas, jo bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest negodu (Apd 5,41)".

Tālāk nākamajā numurā Pāvests raksta par dažiem piemēriem no mūsu dzīves. Jo ne vienmēr pazemošana ir saistīta ar moceklību, bet bieži ir tādi, kuri ikdienīšķā dzīvē iztur pazemojumus un klusē, lai glābtu savu ģimeni, vai nerunā labi par sevi, bet par citiem, pieņem pienākumus, kuri ir ēnā, ir cilvēki, kuri iztur kaut ko netaisnīgu, lai to upurētu Kungam: Bet ja jūs, labu darīdami, pacietīgi panesat, tas ir Dievam patīkams (1Pēt 2,20). Tas nenozīmē bēgt no sabiedrības. Pāvests raksta: "Brīžiem kāds, tieši tāpēc, ka ir brīvs no egoisma, var [atrast] drosmi, lai labvēlīgi diskutētu, lai prasītu taisnību vai sargātu vājos pret stiprajiem, kaut gan tas var nest negatīvas konsekvences viņa paša attēlam".

"120. Es nesaku, ka pazemojums ir kāda priecīga lieta, jo tas būtu masohisms, bet es domāju par ceļu, kurā [cilvēks] seko Kristum un pieaug vienotība ar Viņu. To nevar saprast dabiskā perspektīvā, un pasaule izsmej tādu aicinājumu. Pazemojuma pieņemšana ir žēlastība, par kuru mums jālūdz: Kungs, kad atnāks pazemojumi, palīdzi man jūst, ka es Tev sekoju, pa Tavu ceļu.

121. Tādā nostājā Jēzus ir Tas, Kas mierina sirdi (...). Šis mierinājums, žēlastības izdarīts, ļauj mums saglabāt iekšējo pārliecību un izturēt labā. (...) Īsi sakot, Kristus ir mūsu miers (Ef 2,14), Viņš atnāca, lai virzītu mūsu kājas uz miera ceļu (Lk 1,79). Viņš teica sv. Faustīnei Kovaļskai, ka cilvēce neatradīs mierinājumu, līdz vērsīsies ar paļāvību uz Manu žēlsirdību (Dienasgrāmata 300)..."