Bērni - dzīvības cerība

    Vakar Vatikānā bija Pāvesta Franciska ģenerālā audience. Pāvests runāja par bērniem.

    Pieaugušie saliek saviem bērniem lielus apsolījumus. Nē tādus, kurus saliek mazās lietās dienas laikā, lai bērnus iepriecinātu, lai ar joku palīdzību aicināt, lai būtu paklausīgie, vai lai labi mācītos skolā, vai lai viņus atvestu no kāda nedarba. Bet Pāvests runāja par svarīgākiem apsolījumiem, kuri nepieciešami būtiskos dzīves lēmumos, viņu uzticībai uz cilvēkiem, spējai ieņemt Dieva vārdā kā svētību. "Mēs, pieaugušie, esam gatavi runāt par bērniem kā par dzīvības apsolījumu. Viegli saviļņojamies runājot jauniešiem, ka viņi esot mūsu nākotne". Bet vai vecāki nopietni uzskata viņu nākotni - bērnu nākotni un jauniešu nākotni? "Jautājums, kuru vajag sev uzdot biežāk, skan: cik mēs esam uzticīgi apsolījumiem, kurus saliekam mūsu bērniem atnesdami tos pasaulē? Pieņemšana un rūpes, tuvība un uzmanība, paļāvība un cerība ir fondamentāli apsolījumi, kurus var apvienot vienā: mīlestībā. Kad mēs apsolam mīlestību, tad tas ir vispareizākais veids, kādā var pieņemt cilvēku, kad tas nāk pasaulē. Un visi to mācāmies āgrāk, nekā tajā apzināmies. Tas ir apsolījums, kuru vīrietis un sieviete saliek katra bērna priekšā jau kopš brīža, kad tas parādas domās. Bērni nāk pasaulē un gaidā šī apsolījuma apstiprināšanu. Viņi to gaidā pilnīgā veidā, paļāvībā, bez apsardzības. [...] Kad notiek citādāk, ievano bērnus neizturāmā veidā, vēl smagāk, kad viņiem nav līdzekļu, lai šo veidu atklāt un saprast. Dievs tomēr ir nomodā sakarā ar salikto apsolījumu jau kopš pirma brīža. [...] Bērnu enģeļi ieskatās Dieva vaigā un Dievs nekad nezaudē bērnus no acīm. Bēda tiem, kas nodeva viņu paļāvību. Bēda. [...] Dievs notiesās mūs. Un es gribētu pateikt vēl vienu lietu ar lielo cieņu pret visiem un no sirds. Viņu spontanisko paļāvību uz Dievu nekad nedrīkst ievainot. Sevišķi kad tas notiek no kādas pārliecības, vairāk vai mazāk apzinātas, ka mēs aizvietosim Dievu. Nekad nedrīkst skārt jūtīgas un apslēptas attiecības Dieva ar bērnu dvēseli. Bērns, jau no piedzimšanas brīža, ir gatavs, lai justos Dieva mīlētam. Bērns ir tam gatavs, kaut gan vēl nav spējīgs sajust, ka viņš ir mīlēts pašas savas eksistences dēļ. Bērns jūt, ka Dievs ir, Kas mīl bērnus. Bērni, kas tik tiko nāca pasaulē, sāk saņemt dāvanas kopā ar barību un rūpēm - garīgas mīlestības apstiprināšanu, caur personīgā vārda dāvanu, [...] caur līdzdalību valodā, caur skatienu un smaidu. Bērni mācās tādā veidā, ka saitu skaistums starp cilvēkiem skār mūsu dvēseli, meklē mūsu brīvību, pieņem tuvākā atšķirību, pieņem viņu ar cieņu. Un otrais apsolījums, ka mēs, tētis un māmmiņa, uzupurējam sevi tev, lai uzupurētu tei tev pašam. Tā ir mīlestība, kura ir Dieva mīlestības dzirkstele. Jūs, māmmiņas un tēvi, jūs esat Dieva dzirksteles dotas bērna, jūs esat Dieva mīlestības instrumenti"...

Tas ir fragments no Pāvesta katehēzes, ātri pārtulkots, ja ir kļūdas, tad piedodiet.