Dzērvenes un mellenes

    Rakstīju iepriekšējo ziņu kā pasaku. Varbūt šī pasaka bija smaga un nesaprotama līdz beigām. Bet starp citiem, kā parādīt situāciju, kurā cilvēks vēl nesatikās ar valsti, ar šīm struktūrām, nodokļiem un tā tālāk? Bet salasīja dzērvenes vai mellenes un grib pārdot, lai būtu par ko dzīvot. Un vēl nevajadzīga ir presse un tv, jo cilvēks ies un stāstīs: "Šis cilvēks ir labs!" Un arī šī sieviete no pasakas vai arī kāds cits, kā piem. jauneklis, kas pārdot mellenes, vai zivis, nestaigā kādās tautas drēbēs, nedzied tautas dziesmas, nepropaģē tautas tradīcijas, neveido korus, ansambļus un projektus. Vai tas nav tā, kā kādā filmā par indiāniem Argentīnā, kur 20. gadsimta sākumos kāds būvēja pilsētu un uz kurieni brauca strādnieki no visas pasaules. Un tagad tikai visvecākie indiāni atcerās dažus vārdus savā valodā. Liekas varbūt, ka tie ir pavisam citi stāsti no citām pasaulēm. Un ka šiem cilvēkiem neizdevās dzīvē. Nebija vienkārši laimes. Un ka viņu balsij nav nekādas nozīmes. Varbūt. Bet... kad šis cilvēks iet lūgties, tad notiek brīnumi un pateicās Dievam par to, ko var nosaukt īsos vārdos.