Kāpēc Dievs dod cilvēkam paaicinājumu?

    Kad es vēl biju mežniecības students, bet jūtu sirdī paaicinājumu uz klosterdzīvi, jau drusciņ pārbaudītu paaicinājumu, es ilgojos "pēc vēsām klostera sienām". Un nekā dīvaina tajā nebija un vēl vairāk tāpēc, ka studenta dzīve, ļoti ātra, kad bieži nebija laika likties uz auss, labprāt atrastu atpūtu klusā klosterī. Laiku gaitā Dievs mainīja manu uzskatu par klosterdzīvi. Ne klosteris kād tāds, kā ēka, ir galvenais, bet protams tie, kuri tur dzīvo, kurus Dievs, līdzīgi un ne līdzīgi kā mani, paaicināja un visi klosterbrāļi veido kopienu, garīgo ģimeni, kura latiņu valodā saucas tieši "familia", "ģimene".

    Kāpēc Dievs dod cilvēkiem paaicinājumu uz klosterdzīvi? Man pašam tas ir liels noslēpums. Tikai ne tādā nozīmē, ka es neko nesaprastu, bet ka tas pieprasa pūles, nemitīgas pūles, lai dzīvotu pēc paaicinājuma. Jēzus sludinādams par Debesu Valstību sagatavoja jau šeit, virs zemes, tādu dzīves veidu, kas liecinātu par dzīvi šajā Valstībā. Es atceros šos vārdus, kuros Jēzus teica, ka Debesu Valstībā visi dzīvos kā Enģeļi un drusciņ redzu (nevaru pateikt, ka visu redzu), ka daudz daudz priekšā. Un prātā nāk citi vārdi, kurus svētais Francisks teica brāļiem: "Sāksim no jauna, jo līdz šim neko neesam izdarījuši". Vai vārdus no Evaņģēlija (šodienas): "mēs izdarījām to, ko mums pavēlēja". Tieši to vajag un vietai nav nozīmes, es domāju. Jo kāds man vakar teica: "Man zvanīja, ka jūs pametīsiet Viļaku un brauksiet uz Krieviju!" Tas nav viss. Kāds cits man vakar teica: "Jūs vēl esat Viļakā? Jo es dzirdēju..." Nākamais teica: "Kā jums iet Viļakā? Es dzirdēju..." Es domāju, ka tad, kad cilvēks pats (arī ar citu lielo palīdzību) rūpēsies par jauno evaņģēlizāciju, viņam tādu jautājumu nebūs.

    Aicinu ikkatru atrast savu paaicinājumu no Dieva, nosaukt to vārdā, nosaukt to, kas palīdz, nosaukt to, kas traucē, un... cieši līdzdarboties ar Dieva žēlastību. Ja Tev nav tādas ticības, tad lūdzi Dievu un Tev dos. Bez šaubām.

    Bet kāpēc tik grūti atgriezties? "Jo grūti mainīt savu domāšanu"- tā kāds man teica. Tas nozīmē, ka vajag atmest daudzus viltus praviešus, kurus es vai Tu uzskatījām par svētiem, bet Evaņģēlija gaismā atklājās, ka viņi pavisam citas idejas (pret Dievu idejas) izplātīja. Un ko darīt? Atstāsi savus "varoņus", lai kalpotu Jēzum? Vai Dievs dod svētumu cilvēkam, kas negrib dzīvot pēc patiesības? Kas būs, ja tikai Tu atstāsi savus "varoņus", bet sabiedrība neatstās? "Kas atgriežas, tam jāiet pret straumes un jāpieņem vajāšanas" - tā kāds man šodien teica.