Dievs savus plānus šuj.

    Es nezinu, kā nosaukt veidu, kādā Dievs veido savus plānus cilvēku dzīvē. Šodien daži cilvēki redzēja, kā Dievs to dara. Tas ir līdzīgs cilvēkam, kas šuj drēbes un lieto dažādus diegus, bet ne visus uz reiz un ne vienlaikus.

    Es braucu ar misionāru Kārli pēc mašīnas uz Gulbeni. Pa ceļu paņēmām vēl vienu pazīstamu cilvēku, sievieti, kas dzīvo Viļakas novadā. Pateicoties tam, ka es braucu ar Kārli, es neiebraucu dzelzs gabalā, kas bija uz ceļa, un šajā saules un ēnas mozaikas fonā bija gandrīz neredzamais. Bet Kārlis ieraudzīja. Pateicība Dievam. Kārlis pateica, lai mēs apstātos un viņš ņēma nost no ceļa šo dzelzi. Katrai vieglai mašīnai tas draudēja ar avāriju un nopietnu remontu. Gulbenē tālāk viss attīstījas un laika gaitā dažas reizes mainījās mūsu plāni. Šo kundzi arī otro reizi satiku un vajadzēja vest uz Gulbenes robežu, lai tālāk brauktu ar autostopu. Un lietas, kas sākumā liekās, ka traucēja, vai kavēja, pēc tam bija kā svētība. Lūk tas ir tāpēc, es domāju, ka viss sākās ar lūgšanu, bija padots Dievam un visur bija meklētas Viņa domas un plāni.

    Pēc tam vēl Viļakā bija alfa kursi pieaugušajiem. Majās vajadzēja mainīt sūkni uz jauno un tā tālāk. Bet arī draudzes pārstāvji deva liecību, ka rūpējas par baznīcas teritoriju, jo trešajā dienā grāba lapas. Pateicība Dievam!

    Vakar no rīta bija sv. Mise par Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas cēlājiem, arhitektu, par tiem, kuri kalpoja šeit un uzturēja baznīcu - par mūžīgo mieru viņiem; bet arī par tiem, kuri tagad uztur baznīcu un kalpo tajā un visā draudzē - par Dieva svētību. Es domāju, ka sv. Mise Lippe-Lipsku ģimenes nodomā un visu citu nodomā, pateicoties kuriem baznīca un draudze varēja un var augt, būs svinēta regulāri. Es ceru, ka tā tas attīstīsies.