Mehanismi, kuri darbojas.

    1989. gadā (piedodiet, ja es kļūdos) triju tautu pārstāvji stāvēja viens pie otra garā ķēdē un tā apvienoja uz kādu laiku trīs zemes. Ja tāda situācija bija (protams ka bija), tas visvienkāršāk nozīmē, ka to varēja sagatavot un organizēt. Šobrīd es nejautāšu kas? un kāpēc? un ar kādu rezultātu?, un arī no kurienes šī doma? Tomēr šo situāciju atkārtoja. Kur? Katalonijā, pirms diviem gadiem. Cilvēki stāvēja garā ķēdē (480 km). 1 600 000 cilvēku.

    Pēc revolūcijas 1905. gada kāds revolucionists devās uz Šveici, kur šajos laikos bija daudz revolucionistu, kā piem. Leņins. Viņi tur negatavojās pavadot laiku ar rožukroni rokā, lai būvētu labāko taisnīgāko pasauli. Taču viņi bija revolucionisti. Un arī kaut ko rakstīja, lai citiem stāstītu par savām idejām. Viena no viņiem, dzejnieka, grāmatas fragmentu izmantoja kāds komponists un 1988. gadā uzrakstīja tam mūziku. Šo dziesmu, ar skaisto melodiju dzied Latvijā dziesmu svētkos. Un ne tikai. Un tieši šo dziesmu silti pieņēma Katalonijā, deva vietēja dzejnieka (man šķiet, ka arī kāda revolucionista) vārdus un šī dziesma kļūva par Katalonijas himnu 2014. gadā.

    Nebaidieties, nebaidieties, šo dziesmu (ar citiem vārdiem protāms) nedziedāsim baznīcās. Tas ir mehanisms citu mehanismu starpā, kas ārēji vieno cilvēkus. Baznīcā (un tālāk dzīvē) mēs daram kaut ko citu - notiek vienotība ar Dievu, tā attīstās, atsevišķos cilvēkos dažreiz ir krīzes, bet arī atgriešanās. Barība ir Dieva žēlastība un cilvēks tās pavadīts nedara pārestību citam. Viss ir skaidrs, sludināts, visi ir aicināti ieiet vienotībā ar Jēzu. Kristus ticīgie ienaidnieku redz ļaunos garos, bet arī savu vistuvāko ienaidnieku - savu miesu, tur paklausībā Dieva gribai. Tādā vidē cilvēkos aug patiesā brīvība, jo patiesā brīvība ir iekšēja. Un tā ved uz ārējo brīvību. Tāpēc Baznīca attīsta brīvo cilvēku sabiedrību un brīvu tautu.