Jaunie Dieva cilvēki, cerība arvien jauna

    Pirms divām nedēļām Latvijā parādījās jaunas klostermāsas. Viņas atbrauca no Polijas. Viņu kongregācija ir garīgumā saistīta ar svēto Antonu, bet darbā un kalpošanā ar maziem bērniem un ģimenēm, sevišķi ar jaunām māmiņām, kas gaidā bērna piedzimšanu un šajā laikā viņām ir vajadzīga kāda mierīga patvērsme. Un starp šiem jauniem (vairākumā) cilvēkiem māsas dzīvo, rūpējas par viņiem, sludina Evaņģēliju un par īstas mīlestības garu šajās kopienās, šajās mājās.

    Tad klostermāsas atbrauca, mācās valodu, pieredz cilvēku sirsnību un prieku, ka tieši pie viņiem, uz viņu draudzi, atbrauca klostermāsas, lai lūgtos un lai cilvēkos būvētu Dieva Valstību.

    Vakar vakarā šīs mūķenes lasīja lekciju Viļakā jauniešu alfa kursos un man šī lekcija ļoti patika, bija kā liecība, kā Dievs mīl katru cilvēku un ikkatru brīdī vēlas ar cilvēku līdzdarboties, lai tas būtu laimīgs.

    Es saprotu, ka daudziem cilvēkiem nepatīk Evaņģēlija sludināšana, nepatīk ticība, nepatīk Dieva mīlestība. Un tie karo pret Dievu. Jo revolūcijai nepatīk Dievs. Revolūcija tieši karo pret Baznīcu. Un brīžiem var likties, ka īstais patriots ir tikai revolūcionists. Bet tā nav taisnība. Ir pretēji.

    Tad ļoti labi, ka uz Latviju, uz kādu sevišķo un ārēji skaisto pilsētu atbrauca divi Dieva cilvēki, kas jau tagad ienes daudz prieka un, mēs ceram, ienesīs daudz labumu no Dieva.