Kāpēc misionāriem nav savu plānu?

    Kādreiz es runāju ar kādu cilvēku un viņš teica, ka nebūs misionārs (kaut gan man likās, ka viņš kļūtu par misionāru, jo viņam bija daudz laika un naudas, ticība un veselība...), jo viņam esot citi plāni. Viņš bija kā autobuss, kas "nolēma" nebraukt pa maršrutu un "atļāva" viņa iekšā uztaisīt kafejnīcu.

    Cits teica, ka grib normāli dzīvot un protams viņam ir 100% taisnība. Bet lai kļūtu par misionāru, vajag atteikties no normālās, sakartotās dzīves.

    Lai kļūtu par misionāru, vajag sevī atdzīvināt šo ticību, ko cilvēks saņēma kristības sakramentā. Vēl vairāk, vajag šo ticību atdzīvināt katru dienu, jo katru dienu kristietis sāk no nulles:

https://www.youtube.com/watch?v=lml7Ydc5d24

    Lai kļūtu par misionāru, vajag stingri turēties pie Dieva, strādāt ar sevi, nepieciešama formācija Baznīcā un atvērta sirds Dieva plāniem konkrētam cilvēkam, ģimenei, kopienai, ordenim. Jābūt gatavam tam, ka Baznīca sūtīs cilvēku tur, kur grib pats Dievs:

https://www.youtube.com/watch?v=gqWIMhxVi2w

    Lai kļūtu par misionāru vajadzīga ir vienotība ar savu kopienu, ģimeni, ordeni. Ar Baznīcu. Jo vienmēr misija tas ir Dieva darbs, Kas aicina cilvēkus, lai tie izmantotu savus talantus un lai saņemtu kopienas palīdzību, lai būtu labi augļi:

https://www.youtube.com/watch?v=esf-vOwl2bs

    Kā teica Kiko Arguello, ģimenes, priesteri un citi, kuri brauc uz misijām (sevišķi "ad gentes") piedzīvo lielas grūtības. Sevišķi pirmos trijos gados vietējie viņus nesaprot, bieži viņus vajā, ne tik rēti vajag braukt dažādu iemeslu dēļ atpakaļ. Parasti pirmie labie augļi starp vietejiem neticīgiem cilvēkiem un cilvēkiem ar vāju ticību parādas pēc trijiem gadiem. Tad vajadzīga ir liela, neierobežota pacietība un paļāvība uz Dievu.

    Jo vajadzīgs ir laiks, lūgšana, ticības piemērs, kas "spīd acīs" un Dieva žēlastība, lai cilvēks, kuram ir "sava privātā ticība", atmestu to un pieņemtu sevī Svēto Garu.