Kur ir melnie pipari? Kur ir sāls?

    Mūsu drosmīgas misionāres jau kalpo Bebrenē, bet mani pirmie jautājumi virtuvē nākamajā dienā pēc misionāru izbraukšanas, tas ir pirmajā aprīlī, bija tieši tādi: "Kur ir melnie pipari? Kur ir sāls?" Viss tika atrasts un ēdiens bija garšīgs.

    Draudzē ir nepieciešami tādi cilvēki, kuri iet atgriešanās ceļu. Tas ir viņu ceļš. Ar citiem vārdiem viņi nes krustu un cīnās, lai to nepazaudētu. Un protams es šeit nerunāju par tiem, kuri visu var izdarīt, bet par tiem, kuri savā garīgajā dzīvē saprot nepieciešamību līdzdarboties ar prāvestu. Prāvesti mainās, tapēc cilvēkam jāiemācās līdzdarboties ar viņu.

    Šiem cilvēkiem ir vēl viena īpatnība. Viņi ir saistīti ar kādām kustībām, kopienām Baznīcā. Bieži un pat parasti šie centri ir tālu no draudzes. Kontakts un formācija ir saistīti ar nākamo nepieciešamību, jo vajag biežāk, vai rētāk braukāt uz rekolēkcijām un tikšanām. Tur var pašam saņemt daudz dažādu žēlastību, bet arī klausīties un redzēt, kā citur cilvēki līdzdarbojas ar priesteriem. Tādā veidā veidojas plašākas saites Baznīcā, kas ir stipras, jo balstās uz mīlestības uz Jēzu.

    Šiem cilvēkiem ir vēl viena īpatnība. Savās draudzēs rūpējas par mazām grupiņām. Draudzē ir jābūt mazas grupiņas, lūgšanas un formācijas grupiņas. Un tikšanās notiek regulāri.

    Es domāju, ka dažreiz tādiem cilvēkiem var parādīties šaubas, vai ir vērts to darīt, vai man to vajag, vai nepietiek ar to, ko es jau esmu izdarījis? Atbilde ir viena: nepietiek. Šie ceļi, pa kuriem viņi staiga, ir viņu izveidoti. Bez viņiem šo ceļu nebūs. Un otra lieta, šīs mazās grupiņas ir kā vietas ar ūdeni, kad apkārt tuksnesis.

    Lai Dievs dod katrai draudzei tādus cilvēkus, grupiņas, kopienas, ceļus.