Katehēze un liecība

    Kad mirst kāds cilvēks un ģimenes pārstāvji nāk ar miršanas apliecību, es cenšos pateikt arī kādu īsu (nu, ne vienmēr īsu) katehēzi par dzīvi, nāvi, bērēm un dažādām tradīcijām saistītām ar bērēm. Viens no elementiem ir runa par maņticību, par visiem šiem aizsēgtiem spoguļiem, čībām, krustiņiem un tā tālāk. Kadreiz padomāju, ka šoreiz nemocīšu cilvēkus un nerunāšu par šīm lietām. Tad kundze man uzdeva vienu vienīgo jautājumu: Mēs jau aizsēdzām spoguli. Vai mēs darījām pareizi? Lūk ir kā tad, kad svētais Pāvils pamācīja savu mācekli, ļoti jauno bīskapu Timotēju, lai vienmēr mācītu tautu, laikā un nelaikā. Lūk šis piemērs ir arī man kā mācība.

    Dažreiz mums var šķīst, ka mēs esam pārāk tādi... dedzīgi un varbūt par mums slikti domās? Varbūt vajadzētu mainīt metodi? Varbūt vajadzētu mainīties, vingrināties, lai vienmēr uzvarētu un tad Evaņģēlija sludināšana izdosies un nesīs augļus. Nu nē... Vakar lasīju breviārā garu lasījumu, kurā bija rakstīts, ka mēs esam sūtīti kā avis un mums jāiet pie... vilkiem. Cilvēciski liekas, ka mēs esam uz reiz zaudēti. Bet pie Dieva tā nav. Kad mēs esam sūtīti un ejam kā avis starp vilkiem, tad mēs esam uzvarētāji, jo mūsos ir Jēzus Kristus! Bet ja cilvēks sāks domāt, ka vajadzētu kļūt par tādu pašu, tas ir par vilku, lai sekmīgi sludinātu Evaņģēliju, tad uzreiz atklājas šīs situācijas nepatiesība. Jo kad cilvēks pārvērtas vilkā, tad vinu uzreiz pamet Jēzus. Nekad ar sliktiem līdzekļiem nevar sasniegt labo mērķi. Evaņģēlija sludināšana ir Dieva darbs, bet mums nedrīkst aizmirst, ka esam Labā Gana ganāmpulka avis. Jēzus caur mūsu pacietību un paļāvību, caur mums kā avīm grib pārvērt vilkus... avīs.