svētdiena, 2014. gada 23. novembris

Kā gans ir gans, nevis algadzis?
    Šodien Kristus Karaļa svētkos Pāvests Francisks runāja sprediķī, kā Jēzus izveidoja savu Valstību. Viņš to izveidoja caur tuvumu un jūtīgumu pret mums. Tieši par Jēzu Kristu, Kas ir Gans, rakstīja pirmajā lasījumā pravietis Ezēhiels. Gans rūpējas par visām avīm, kaut gan tur ir visdažādākās: veselas un stipras, slimas un vājas. Jēzus Kristus ir Liels avju Gans un mūsu dvēseļu Sargs. Francisks teica, ka Dieva tautai ir spēja atšķirt labo ganu no algadža. Bet priesteriem jāskatās uz savu Piemēru, Jēzu Kristu, Labo Ganu un Vīņam sekot šajā kalpošanā tautai. Un ka vajag to tā darīt, lai tas notiktu caur tuvumu un jūtīgumu pret mums.
    Bet ko darīt, ja piemēram vecāki grib, lai kristīšanas ceremonijas laikā spēlētu ērģeles? Vienu reizi dzīvē es piedalījos tādās kristībās, kur priesteris piekrita, lai būtu ērģeles. Esmu pārliecināts, ka viņš otro reizi nekad nepiekritīs tādam lūgumam. Ērģeles skaisti un skaļi spēlēja, priesteris runāja, bet ko runāja, neviens nedzirdēja.
    Tāpēc kad vecāki pirms kāda laika man lūdza, lai būtu ērģeles, saņēma no manis +/- tādu atbildi, kurā, es ceru, labi un visīsāk, mēģinu paskaidrot lietu, lai neatkārtotu kļūdu:
    Ērģeles nē. Kāpēc? Kristības sakramenta liturģijā visu laiku kaut kas notiek: ir lūgšanas, fragmenti no svētiem Rakstiem, ievadi, žesti, komentāri, dialogi starp priesteri un dalībniekiem. Ticiet man, ka ērģeles tā palīdzētu Kristībām, kā skaļa mūzika palīdz cilvēkiem, kuri grib parunāt 30 minūtes un kaut ko nopietno nolemt. Šajā liturģijā praktiski nav paredzēts pat brīdis, kurā neko nerunā. Tā nav tikai skaistā ceremonija, kurā priesteris kaut ko dara, cilvēki skatās un smaida. Nē, tas ir dialogs, kurā vairākumā runā priesteris, bet arī drusciņ citi dalībnieki. Dialogā vajag runāt vai klausīties. Ar uzmanību, jo taču tur ir Dieva vārds, ir nopietni jautājumi, cilvēki (sevišķi vecāki un krustvecāki) pieņem atbildību par bērna kristīgo audzināšanu un tā tālāk. Šeit laiks ir ierobežots un neviens negribētu turēt mazo bērnu baznīcā, kur jau tagad ir +2 gradi, bet normāli decembra beigās ir minusi, piem. -5, vai -10, vai vēl zemāk janvārī un februārī. Vai Jūs saprotat, ko tas nozīmē?
    Sakraments, beigu beigās, ir Dieva klātbūtne virs zemes. Tāpēc arī sakra-mentam (arī Kristības sakramentam) ir vajadzīga sagatavošana, viena katehēze, sarunas, lai būtu labi krustvecāki, un tā tālāk.
    Sakraments ir arī lūgšana un nevajadzīgi elementi vienkārši nav vajadzīgi :) bet vajag ieklausīties Dievā.
    Ir tā, kā dzīvē. Cilvēks neko neparakstīs, ja nezinās dokumeta saturu. Pēc Kristībām arī jāparakstās. Bet ja kāds tev pajautātu, ko konkrēti tu esi parakstijis, kā tu atbildētu? Ir droši, 100%, ka kāds tev pajautās. Tāpēc vajag zināt, obligāti, kas ir šis sakraments un par ko runā priesteris ceremonijas laikā.
    Kristības sakraments ir sākums. Kam? Ceļam uz Debesu Valstību, kur Karalis ir Jēzus Kristus. Šis ceļš nevedīs cilvēku bez viņa gribas, automatiski. Nepieciešama ir līdzdarbošanās. Katru dienu Dievs, Kas ir Mīlestība, sauc cilvēku tuvāk pie sevis... ja tu gribi... Tieši pirmais solis šajā dialogā (nevis monologā) ir Kristības sakraments. Nu tad uz priekšu!
   

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru