Vai Ābrahams cīnījās?

Ja kāds tikai šodien pirmo reiz atvērtu "Mieram tuvu", vai vienkārši ar uzmanību klausītos lasījumu vārdos, tad dzirdētu par Ābrahamu, kas priecājās Dieva priekšā un ka Dievs apsolīja viņam lielas lietas.

Ābrahams visu savu dzīvo tomēr cīnījās, lai atrastu, saprastu un izpildītu Dieva gribu. Zināja, ka no viņa darbiem daudz ir atkarīgs, ka viņš piedalās Dieva lielos darbos, kuru sēkas būs tuvākā un tālākā nākotnē.

Sevišķa cīņa notika tad, kad izgāja upurēt Dievam savu apsolīto dēlu Izāku. Vai viņš nelūdza Dievu, varbūt tā: "Ak, Dievs, Tu redzi, ka es pildu Tavu svēto gribu. Varbūt jau pietiek? Tu redzi, ka es eju un upurēju savu dēlu, parādi kādu zīmi, ka Tu jau to esi pieņēmis..."

Ābrahama ticība uz saviem spēkiem gāja mazumā, bet ticība un paļāvība uz Dievu arvien auga, ļoti strauji auga. Mēs zinām šo aprakstīto Radīšanas grāmatā cīņu un kā Dievs parādīja savu visvarenību un ko teica Ābrahamam. Caur šo lielo notikumu Dievs atklāja Ābrahamam, cik ļoti mīl cilvēkus. Bet mēs katru dienu varam piedalīties šajā bezgala mīlestībā Vissvētākajā altāra Sakramentā.

Vai mūsu dzīve ir cīņa, cīņa par dvēselēm, vai mēs pateiktu Dievam: "Dodi man dvēseles, lai es par tām lūgtos"? Tādā pilnīgā paļāvībā un uzticībā Dievam, kā Ābrahams, kā svētais Jāzeps, sevišķi kā Vissvētākā Jaunava Marija.