Trimers un cirvis

    Šodien pirmo reizi šajā gadā jau vajadzēja pļaut. Kādas divas stundas. Pēc tam es skaldīju malku. Bet ne tas ir vissvarīgākais.

    Pēc gadiem priesterībā varu pateikt, ka cilvēks sevī tur kādu noslēpumu, kas viņam neļauj laikā satikties ar Dievu, atgriezties, dzīvot ar domu, ka iet pestīšanas ceļu. Ir kaut kas, ka cilvēks atļauj citiem organizēt savu dzīvi tālu no Dieva. Liekas, ka viss ir labi. Ir smaids, ir runa par vērtībām, ir daudz cilvēku, skaistas dziesmas, kameras, aplausi, troksnis, vārdos pārliecība, noslēpums, svecītes, viss precīzi režisēts, ka negribas ticēt, ka tas nav patiess. Un nāk stāvēt daudzu cilvēku priekšā, kuriem nomira tuvinieki, bet nekas nebija sagatavots, vai gaidīts, nolemts, sarunāts, saprasts. Kad cilvēks atļauj sev beigu beigās dzīvot, nevis piedalīties filmā, kas īstenībā beidzas skatītāja nāves brīdī? Kāpēc cilvēkā ir tāda ļoti ļoti liela bārenība dzīvē tā, kā Dieva nebūtu, kā debesu Tēva nebūtu? Un cilvēks pilda instrukcijas, lai viņu pieņemtu sabiedrībā, vērtētu darbā, ieliek savus talantus, attīstās brīnišķīgi, bet šis mazais bērniņš iekšā sapņo par tādu dzīvi, kur nevajadzīgas instrukcijas, bet Dzīve. Kas priekš tevis ir Jēzus?