Labsajūta s.i.a.

    Visu laiku ir ko darīt. Un ne tikai ar šo brīnišķīgo malku. Jā, malka. Pirms nedēļas, kad atbraucu no svētās Mises Žīguros, dzēru tēju un gatavojos iet zāģēt zarus, ieraudzīju, ka atbrauca divas mašīnas. Un cilvēki gāja uz pagalmu, un skatās uz malku. Pēc tam treša mašīna. Un ceturtā. Un traktors ar piekābi. Es paņēmu motorzāģi, benzīnu un eļļu, izgāju ārā un redzu, ka tā ir viena liela ģimene no Medņevas pagasta. Es skaldīju, viņi zāģēja, nēsāja zarus, kārtoja terītoriju. Pēc trījām stundām atklājās, ka piekābe ir mazo zaru pilna, visas resnas daļas palika un liels darbs padarīts. Liels paldies labdariem! Lai Dievs atdod savās žēlastībās.

    Es pēdējā gadā iemācījos divas (vismaz) lietas: strādāt ar dažādām motorzāģiem un... atpūsties. Jā, nevar strādāt lielā slodzē un vienlaikus vadīt dievkalpojumus, sēdēt aiz stūres, mācīties, neslimot un vēl rakstīt blogu. Nav iespējams. Vajadzīga atpūta. Katru dienu un katru nedēļu.

    Kādā sieviete man jautāja (uzdeva ļoti labo jautājumu), vai var laulāties bez nepieciešamas sagatavošanas, bez visiem šiem papīriem. Bet lai būtu tā sirsnīgi (es domāju, ka papīram nav tāda spēka, lai mēs nevarētu sirsnīgi pavadīt laiku papīra klātbūtnē). Problēma ir tāda, teiksim, vienkārša, ka ikdienišķā dzīvē pat vecākiem ir vajadzīgi dokumenti, ka konkrēts bērns ir viņu bērns, un katram cilvēkam vajadzīgs ir dokuments, kas liecinātu, ka šis cilvēks ir tieši šis cilvēks. Un šis dokuments ir kādā dokumentu sistēmā. Tāda jau ir šī dzīve. Bet tas mums nevar traucēt, lai mēs būtu sirsnīgi vieni pret otriem, pēc iespējas. Ak, šīs ilgas pēc zaudētas paradīzes... bet dzīve prasa no mums kaut ko tādu, ka bieži vienkārši negribas, vai nē?

    Ļoti labi iet pasaulē "firmai" Labsajūta s.i.a.. Es ceru, ka realitātē tādas firmas nav. Bet manām vajadzībām šajā ziņā es šo firmu dibināju. Firmai Labsajūta ir mūsu pasaulē loma apsēgt un paslēpt visdažādākus nedarbus un netaisnības, un bezcerību, un neuzticību arī pret sevi, lai tikai to paslēptu zem smaida un zem vārdiem "viss kārtībā". Jā, labi iet šai firmai. Pretēji, cilvēks, kas veido garīgo dzīvi... (kas ir garīgā dzīvē? Lūk, svētā Terēze no Lizjē rakstīja, ka būdama vēl mazā, trīsgadīga, slēpjas aiz aizkariem un grima dziļās domās par Dievu. Sv. Terēze raksta, ka viņai jau trīs gadu vecumā bija garīga dzīve. Tas ir līdzdarbošanās ar Dievu, dialogs ar Dievu, Dieva gribas pildīšana. Mēs zinām, ka sv. Terēze, vai sv. Francisks, vai sv. Klāra, vai sv. tēvs Pijo, vai citi svētie un svētās nemeklēja labsajūtu. Kad ir garīga dzīve, tad nevajag meklēt labsajūtu. Labsajūta nav vajadzīga, jo Svētais Gars dod cilvēkam tādu prieku, ka tas grib dalīties ar citiem un stāstīt un stāstīt par Dieva mīlestību un par savu mīlestību uz Dievu. Šajā pilsētā nav tādas pieturas: "Labsajūta s.i.a.".

    Kad korintieši meklēja labsajūtu un gribēja darīt brīnumus, tad svētais Pāvils viņiem rakstīja: "Pienu jums vajag, nevis cieto barību..." un: "Meklējiet lielakas dāvanas... - mīlestību". Un šie vārdi, un vēl citi svarīgākie vārdi tika uzrakstīti priekš mums, lai mēs mācītos un lai mēs tiktu pestīti, lai mums būtu daudz nopelnu uz debesu valstību. Visi šie vārdi ir uzrakstīti uz papīra un saucās Svētie Raksti. Un mēs tos lasam un skūpstam ar mīlestību, jo caur viņiem Dievs uz mums runā. Un tas nes tik daudz prieka. Jā, arī lielā prieka, kas nebeidzas, bet kuram ir spēks iedarbināt cilvēku.