Svētā Mise Žīguros

    Šodien man zvanija Inita un teica, ka būs kāda ekskurija. Es sapratu, ka ekskursanti grib redzēt baznīcu. Tāpēc es gaidīju zvanu. Zvanija Laura. Nu tad es gāju, jo grupa gaida. Tikai atbrauca ar busiņu, vai ar autobusu? Es gāju un aiz baznīcas mūra stūra parādījās mazā mašīna un jauna sieviete. Grupas nav nekādas. Nu tad es nepareizi sapratu.

    Bet arī viens cilvēks labprāt ieklausījās manā stāstā par baznīcu un arī par vēsturi, par cilvēkiem, kas būvēja, kas šeit dzīvoja un kristīja savus bērnus pa apm. 200-300 katru gadu (no sv. Mateuša draudzes dzimšanas reģistra, 19. gadsimta otrā pusē).

    Bet šie laiki jau sen pārgāja un laikam šodien daudziem cilvēkiem, no šiem nedaudziem, kas palika, šī lielā baznīca nav pie sirds, ja kopš daudziem mēnešiem neviens vietejais bērns nav kristīts?

    Es ceru, ka Laura, kura ir ļoti dievbijīga, atrada Viļakā arī citas vietas, kuras meklēja. Laura, lai Dīvs tev svētej!

    Pēc tam es braucu uz Žīguriem. Kā pagājušajā gadā vislabāk kapusvētkiem sagatavota bija Vēdenišu kapsēta, jo paši sagatavoja pajumi virs altāra (liels paldies), tā Žīguru lūgšanas kopa ir visu laiku pirmajā vietā. Parasti svētā Mise ir katru sestdienu, vai piektdienu. Bet šoreiz sv. Mise bija 7. majiā. 14. majiā man bija ceļojums. 21. majiā dzēru antibiotiku. 28. majiā es gulēju slimnīcā. Jūnija sākumā bija draudzes atlaidas. Un beidzot šodien sv. Mise. Ne tikai ka sv. Mise, bet kā vienmēr cien. kundzes gaidīja, lūdzās, piedeva man, ka es nepaņēmu mikrofonu, bet arī pēc Euharistījas man novēlēja daudz Dieva žēlastību priesterības gadadienā. Skaistas puķes pēc stundas atrada savu vietu pie Bezvainīgās Dievmātes statujas netālu no plebānijas.

    Ja, ir atšķirība, kad cilvēks pats kaut ko organizē, piemēram lai kādā vietā būtu svētā Mise - nekad nav zināms, vai atnāks kādi cilvēki? Bet ja cilvēki paši organizē un gaidā priesteri, sagatavo altāri, sveces, krēslus sev un priesterim, atceras par dzimšanas dienu, vārda dienu, priesterības jubileju, tas tikai vislabāk liecina par viņu mīlestību uz priesteriem (visiem), bet sevišķi, ka viņas ļoti mīl Jēzu kristu, grib Viņu pieņemt, iet pie grēksūdzes, ieiet Debesu Valstība.

    Labi, ka draudzē ir tāda kopa, ka ir citas ģimenes, ka ir arī vientuļi cilvēki, kuri galveno savas dzīves jēgu redz baznīcā un Baznīcā, tāpēc rūpējas par to katru dienu.