Garīgās cīņas veidi

Es mēģināšu skatīties uz šo tēmu no tāda punkta skatiena, ka garīgo cīņu pieredz varbūt tikai tie, kuri savā dzīvē pieredzēja grēku, zaudēja vienotību ar Dievu, kuri ir grēku ievainoti. Tūlīt redzēsim, vai tā ir, vai nē.

Tomēr ne visi cilvēki apvainoja Dievu ar grēku. Dieva Māte bija un ir vienota ar Dievu. Viņai grēks nekad nepieskarās, nekad viņu neievainoja. Un Dieva Dēls, Kas kļuva cilvēks - patiess Dievs, Kurš pieņēma vēl otro dabu (dabu, nevis personu). Tas nozīmē, ka Jēzus Kristus ir viena Dievišķa Persona, Kurai ir divas dabas: Dievišķā un cilvēciskā. Bet Jēzus pieņemdams mūsu cilvēcisko dabu, pieņēma to grēka neskarto, grēks to neievainoja.

Sākumā mēģināsim uzzināt, vai Jēzum bija garīgā cīņa vai nē? Jēzus, būdams vienots ar Tēvu, bija arī pilnīgi paklausīgs Tēvam. Vienotībā ar Tēvu Viņš zināja, ka upurēs sevi par mūsu grēkiem. Viņš zināja, kādā veidā upurēs sevi. Viņš zināja visu par savām ciešanām, jo taču Viņš ir Dievs. Bet Viņa miesa ir cilvēciskā, tas nozīmē, ka arī padota ciešanām un sāpēm. Kaut gan Svētie Raksti, piemēram pravietis Isajs, rāda jēru, kuru ved uz nokaušanu, bet zem šī attēla slēpjas Jēzus, Kas pats upurēja sevi un stipri cieta jau tad, kad lūdzās Olīvdārzā un Viņa sviedri bija kā asins lāses, kas krita uz zemi. Un tālāk, nākamās stundās, Jēzus padevas vardarbībai pret Viņu, bet visu laiku tas bija Viņš, Kas upurēja sevi līdz nāvei uz krusta.

Tad katrs, kas pazemīgi gāja Jēzum līdzi Viņa sāpīgo ciešanu ceļā, un pārdomāja to, var pateikt, ka Jēzum bija garīgā cīņa, bet tāda, ka Viņš ņēma uz Sevis visu cilvēku grēkus un palikdams vienots ar Tēvu, atpirka visus no viņu grēkiem un atvēra ceļu uz pestīšanu, tas nozīmē uz tādu stāvokli, kurā viņi būs pilnīgi paklausīgi Dievam un vienotībā ar Viņu - laimīgi Debesu Valstībā. Tad, lūk, ir garīgā cīņa, kurā Tas, Kas cieš, nemitīgi un pilnīgi atrodas Tēva gribā, bet citi saņēma šī Upura labumus.

Vissvētākā Jaunava Marija nekad nesagrēkoja un vienmēr bija pilnīgi brīva no iedzimtā grēka un no jebkura cita grēka. Vai viņai bija garīgā cīņa? Marijas situācijas specifiku parāda Eņģeļa sludināšana un Elizabetes apmeklēšana, kad viņai vajadzēja saprast to, ko Dievs atklāja caur Erceņģeli Gabriēlu un kam bija nepieciešama vislielāka ticība un kad viņai vajadzēja atklāt Elzabetes priekšā, ka viņa - Jaunava no Nazaretes, pilnīgi atrodas Dieva gribā. Tad var redzēt, ka šajā garīgā cīņā vissvarīgākais ir atrasties vienmēr Dieva gribā un ka tam nepieciešams ir prāts pilnīgi padots Dievam un ticība Dieva Atklāsmei. Labumi no tādas garīgās cīņas saņēma vai var saņemt arī daudzi citi cilvēki.

Garīgā cīņa citu cilvēku dzīvē raksturojas ar to, ka cilvēks bieži ir nepaklausīgs Dievam un pat brīžiem neatrodas Dieva gribā. Prāts nav spējīgs dot pilnīgu garantīju, ka cilvēks dzīvos nemitīgi paklausībā Dievam un visā patiesībā, un ticība ir brīžiem tik vāja, ka nepieņem no Dieva kādus labumus, kādas dāvanas, kādas patiesības.

Var ieraudzīt, ka cilvēka garīgā cīņā vienmēr pirmajā vietā ir Dievs, Kas grib ikkatru cilvēku ļoti apdāvināt. Bet otrajā vietā var redzēt, ka šīs apdāvināts cilvēks ne vienmēr atrodas Dieva gribā, ne vienmēr ir paklausīgs savam Radītājam un ne vienmēr ir ar Dievu vienots.

Jēzus garīgā cīņa ir tajā, ka Dieva Dēls kļuva cilvēks, lai ciestu par mūsu grēkiem.

Vissvētākās Jaunavas Marijas garīgā cīņa bija tajā, ka ar visu prātu un ticību pilnīgi padevas Dieva gribai un pieņēma visas grūtības saistītas ar Dieva gribas pildīšanu.

Parasto cilvēku garīgā cīņa ir saistīta ar to, ka nepieciešami ir atgriezties, atgriezties katru dienu. Jo cilvēks nav pilnīgi vienots ar Dievu un vēl bieži var arī šo nepilnīgo vienotību zaudēt. Tad jāatgriežas vēl stiprāk un jālūdzas, lai Dievs dotu nākamas žēlastības, un nākamas žēlastības, lai es tikai atgrieztos. Ko tur vēl runāt par Dieva gribas pildīšanu? Bet Dievs mūs aicina, lai mēs arvien labāk pildītu Viņa gribu tā, ka pat liekas, ka Dievs neskatās tā kā cilvēks (un protams, tā ir taisnība), un liekas, ka Viņš neredz cilvēku vājumu. Bet tas nozīmē, ka Dievam ir savs plāns priekš cilvēkiem un tāpēc aicina mūs atgriezties, gandarīt par grēkiem, piedot citiem un ieiet arvien dziļāk Baznīcas dzīvē. Jo šī dzīve ir atgriešanās dzīve, kas ved uz pestīšanu Debesu Valstībā.

Šeit vēlreiz atkārtošu sv. Franciska lūgšanu: "Kas Tu esi? Dievs! Kas esmu es? Grēcinieks!" Baznīcas lūgšanu krājums ir ļoti bagāts un mēs varam smelt no tā tādas lūgšanas, kuras sevišķi stpirina mūsu garīgo cīņu, jo tajās pašā centrā ir Jēzus Kristus Ciešanās, Nāve un Augšāmcelšanās. Tās ir Krusta Ceļš, Rūgtās Asaras, Rožukroņa sāpīgie noslēpumi, Lielā Gavēņa dziesmas. Šajā cīņā nepieciešama ir Svēto Rakstu lasīšana, bieža sirdsapziņas izmeklēšana, atturība no gaļas ēdieniem piektdienās, žēlsirdības darbi. Vissvarīgākie tomēr ir sakramenti, jo tie vai stiprina un atjauno vienotību ar Dievu, vai ieved šajā vienotība, ja tā bija zaudēta.

Sevišķa vieta ir šeit, šajā cīņā, lūgšanām uz Dieva Māti. Jo kaut gan nevaram dzīvot tādā svētumā, kā viņa, bet patvērties viņā caur lūgšanām un daudz mācīties no viņas - to mēs varam un tas mums jādara.

Un vēl fragments no sv. Māsas Faustīnes "Dienasgrāmatas" nr. 1385. Jēzus runā māsai Faustīnei: "Kad Es nāku svētajā Komūnijā cilvēka sirdī, Man ir visādu žēlastību pilnas rokas un Es vēlos tās atdot dvēselei, bet dvēseles Man pat nepievērš uzmanību..." Lai tas, ko mēs daram, tiek izdarīts ticībā uz Jēzu Kristu, jo Viņš vienmēr nāk mums pretī ar savu mīlestību un visādām žēlastībām.