Kas ir vissdārgākais cilvēkā?

Latvijā es bieži satiku cilvēkus, kuri runā par veselību. Es pats arī vismaz dažas reizes gadā par to runāju. Nav ko slēpties un melot, ka veselība nav svarīga. Daudzi pat saka:

"Vissvarīgāka ir veselība. Lai Dieviņš dod veselību".

Drusciņ mazāk, bet tas ir tuvu pie pašas virsotnes, kādas divas reizes mazāk, seko veselībai divas svarīgas visiem tēmas: ģimene un nauda.

Tūlīt pēc ģimenes un naudas, kādas apm. trīs reizes zemāk, cilvēki runā protams par Dievu, kā mēs to redzam augšā, pat ja Dievs nebūtu sarunas galvena tēma. Bet tajā pašā līmenī iet jūtas, kuras brižiem liekas galvenas, bet vārds "Dievs" ir it kā pielīmēts:

"Kā tu jūties"?

"Es jūtos labi. Paldies Dievam".

Tad veselība ir pirmā un, teiksim, gandrīz divas reizes rētāk sastopam sarunās jēdzienus "ģimene" un "nauda", pēc tam un daudz zemāk vārdus "Dievs" un"jūtas". Kas iet tālāk?

Nākamais līmenis, kādas 5-10 stāvu zemāk, ir "ticībā" un ar to saistīta "lūgšana" un "grēks". Tajā pašā līmenī ir tādi tikumi, kā piem. "gudrība", "uzticība" un "draudzība". Un vēl viens jēdziens, uz kuru cilvēks atsaucās ļoti bieži, ir "labklājība".

Pagaidiet, pagaidiet, mēs vēl neesam zemes līmenī. Vajag nokāpt vēl kādus 10-20 stāvus lejā, jo tur sastapsimies ar kaut ko sevišķo, ļoti rēti sastopamo cilvēku sarunās, rakstos, nekad nesastopamo reklāmās. Kas tur slēpjas?

Šie dārgumi, uz kuriem grūti atrast ceļu, dažreiz pat ieraudzīt tos, vai padomāt par tiem, un vēl grūtāk palikt ar tiem un rūpēties par tiem, ir tādi tikumi kā pazemība un mērenība. Jūs, protams, par tiem jau dzirdējāt un tie ir jūsu acu priekšā katru dienu 24 stundas dienā. Un ne tikai tiem, kuri ir pazemīga sv. Franciska sekotāji, bet tiem visiem, kuri nopietni veido savu garīgo dzīvi visā paklausībā Dievam un Baznīcai. Jā, un šeit, šajā stāvā, ir klātesoša pestīšanas tēma, rēti sastopama sarunās, vairāk sprediķos un lūgšanās, es ceru, ka ļoti bieži mūsu sarunās ar Dievu un mūsu lēmumos, lai nezaudētu šo mērķi, kā dēļ mēs esam virs zemes.

Ja kāds domātu, ka jau esam zemes līmenī, tad šis cilvēks kļūdītos. Mūsu ceļojumā ir vēl viena lieta. Šī lieta ir tik svarīga, ka bez tās nevar funkcionēt Baznīca pilnā līmenī, tā, lai pildītu visus savus pienākumus. Ko tādu cilvēki paslēpa kādā ēnā, ka tas nemetās acīs? "Paaicinājums"

Protams, biežāk runā "aicinājums", piemēram "aicinājums uz priesterību", "aicinājums un konsekrēto dzīvi", "aicinājums uz ģimeni". Bet vārds "paaicinājums" asocējas gandrīz vienmēr ar tādu aicinājuma veidu, kas ir saistīts ar kalpošanu baznīcā vai klosterī. Tāpēc arī šis vārds tika lietots kā atslēga.

Pateicība Dievam, ka ir paaicinājumi uz priesterību un uz klosterdzīvi, un ka šajā cilvēku vārdu un sarunu, un informāciju mežā, Dieva balss ir dzirdama. Bet tā nes sevī dzīvo Dieva Vārdu, ar Kuru ticīgais cilvēks satiekas savā garā, klusumā.