Brāļu kapucīnu pasaule.

Ziniet, jau drusciņ gadu es esmu ordenī, bet arvien no jaunā atklāju šo dzīvi kā brālis, ordeņbrālis, kurš dzīvo kopienā. Kapucīni ir franciskāņi un tāpēc mūsu sākums ir svētajā Franciskā. Tad šie teksti, kurus publicēju pēdējā mēnesī - un ne tikai - un tajos ir runā par svēto Francisku, ļoti un 100 % attiecās uz kapucīniem, kā Franciska garīgiem dēliem. Bet Franciska garīgiem dēliem ir evaņģēlisks pienākums mīlēt viens otru pat vairāk, nekā māte mīl savu miesīgo dēlu.

Brāļi iet pa pilsētu pa diviem, kaut gan ne vienmēr ir tāda iespēja, un kaut gan tie ietu tikai vienkārši pastaigāt un cilvēki (sevišķi bērni) brīnītos, redzēdami kādus mūkus ar kapucēm uz galvām un ar pelerinām uz muguras, tomēr tā ir vienmēr Jēzus Kristus Evaņģēlija sludināšana - sevišķi kad vecāki varēs un gribēs bērniem pastāstīt par Dievu un Baznīcu.

Tad šīs dažādas tikšanās ar brāļiem - pateicos Dievam, ka katrs no viņiem ir pavisam cits - tikai stiprina manī šo pārliecību, ka konsekrēta dzīve ir tieši no Dieva, un brīžiem man var likties, ka es ar savu parādīšanos un runāšanu traucētu šim klusumam. Nu, bet tā nav un es ceru, ka ne tikai pašiem brāļiem būs labums no konsekrētās dzīves pieaugšanu, bet arī laji dažādās draudzēs un kopienās, barosies arī ar šo specifisko evaņģēlisko dzīves formu.

Nepietiek Rīgā, var braukt arī uz Olaini, kur pat vēlu vakaru var satikties ar mūku, kas strādā pie klostera un pie baznīcas, un ar slotu tīra teritoriju no lapām. Protams habitā un ar kapuci uz galvas, lai būtu skaidrs.

Un, kā visus sveicināja sv. Francisks no Asīzes: "Lai Kungs jūs apdāvina ar mieru!"