Kas ir konsekrēta dzīve?

 Apmēram pirms diviem gadiem es uzrakstīju īsu ziņu par konsekrēto dzīvi. Šajā laikā es dzīvoju Viļakā. No šī laika tika pastiprināta brālība, vismaz ārēji, jo es esmu tuvāk saviem līdzbrāļiem kapucīniem, bet apustulātā arī daudz ir mainījies, vismaz formas:

   Šodien pie manis ciemos atbrauca ordeņa līdzbrālis, tēvs Krišjānis no Rīgas. Tāpēc es atstāju saplānotus darbus ar malku un ar prieku gaidīju savu brāli.

    Kas ir konsekrēta dzīve? Mūs, jaunus kapucīnus, vai vēl tos, kuri tikai gribēja par tiem kļūt, mācīja, ka mūsu dzīvē ir jābūt četri elementi: Pirmais un galvenais - kontemplācija, lūgšana, kontakts ar Dievu. Otrais - nabadzība, lai nepiesaistītos lietām, lai strādātu pateicoties talantiem, kurus Dievs deva, lai visā meklētu un pildītu Dieva gribu. Trešais - brālība, dzīve brāļu kopienā, kā garīgajā ģimenē, kur viens par otro rūpējas labāk, nekā māte par savu bērnu. Ceturtais - apustulāts, lai brālis, kas dzīvo un iesakņojas trijos elementos, ar Dieva palīdzību un ar brāļu palīdzību (caur lūgšanu un klātbūtni), sludinātu Evaņģēliju tā, kā Dievs viņu iedvesmos.

    Konsekrētā dzīve tas ir aicinājums, lai sekotu Jēzum, Kas ir paklausīgs debesu Tēvam, nabadzīgs un šķīsts. Tas nenozīmē, ka sekotāji, kuri atstāja visu, jau uz reiz ir kā Jēzus. Nē. Bet tas ir aicinājums, lai atstātu visu, arī savu gribu, un ietu un sekotu Jēzum. Tas ir ikdienišķs uzdevums, brižiem patiesi smags darbs, lai uzvarētu savus ienaidniekus, starp kuriem vistuvākais ir mūsu paša miesa - vajag padot to Dieva gribai. Dažreiz līdz mocekļa nāvei, ikdienā - tā sauktajā "baltajā moceklībā". Tāpēc svētais Francisks uzdzirdot par savu piecu līdzbrāļu mocekļa nāvi Ziemeļāfrikā, teica: "Beidzot, man ir pirmie patiesie brāļi".