Katrs gribētu tādu vēstuli saņemt katru dienu.

Kādreiz es rakstīju vēstules, daudzas vēstules. Un bieži saņēmu vēstuli no citiem. Bija tāds laiks. Tomēr es atceros vienu sevišķu vēstuli, kurā kāds stāstīja par to, kā satika Dievu. Šeit es to neskaidrošu, jo ziņa būs par kaut ko citu, par citu vēstuli. Par Vēstuli.

Mēs no bērnības dzirdējām, ka Svētie Raksti ir Dieva vēstule cilvēkiem, lai tie iepazītos ar Viņu un lai dzīvotu kā Dieva Bērni. Un ka tam ir nepieciešams Dieva Dēls, Kurš kļuva cilvēks, parādīja ceļu uz Debesīm, jo Viņš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība.

Labi labi, šeit parādas maza problēma. Šajā Vēstulē ir skaidri rakstīts un tie ir paša Jēzus Kristus vārdi, Viņa Priesteriskajā lūgšanā, lai Tēvs mūs pasargātu no ļaunā:

"Es viņiem devu Tavus vārdus; un pasaule tos ienīda, jo tie nav no pasaules, tāpat kā arī Es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu tos pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Svētī viņus patiesībā! Tavi vārdi ir patiesība. Kā Tu Mani sūtīji pasaulē, tā arī Es viņus sūtīju pasaulē. Viņu dēļ Es uzupurēju sevi, lai arī viņi patiesībā būtu svētīti. Bet ne tikai par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs Man. Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī; un lai viņi būtu Mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis".

Problēma liekas mazā, bet tas nav svarīgi, bet divi elementi kas tajā ir. Pirmais, Dievs runā uz mani caur Svētiem Rakstiem, bet skaidrojumu dod Baznīca. Neviens cits. "ne tikai par [apustuļiem] vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs Man". Dievs runā uz mani ar mīlestību. Tas notiek šodien. Man jādod atbilde lūgšanā un darbos. Obligāti šodien, lai nebūtu dienas bez mīlestības dialoga.

Līdzi tam iet otra lieta: jādod Dievs pasaulei. Kas? Kā cilvēks var dot Dievu pasaulei? Taču Dievs nav no šīs pasaules. Jā, bet arī "...viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules". Mums jābūt tieši tādiem "nē no pasaules", kā Jēzus "nav no pasaules". Kā to darīt? Nav ko lauzt galvu, vienīgi vienotībā ar Jēzu mēs neesam no pasaules. Svētais Pāvils raksta, ka mēs esam kopā ar Kristu krustā sisti, mēs nomiram ar Kristu un kopā ar Viņu augšāmceļamies. Tas notika Kristības sakramentā.

Bet, kāds pajautā: nu kur tad ir šī problēma? Nepatiesībā. Šeit ir šī problēma. Cilvēks domā: jā, cik brīnišķīgi svētie un svētās dzīvoja. Cik brīnišķīgs ir Pāvests. Cik brīnišķīgs ir tāds vai šads. Nu bet es... nu nē, es iešu uz šķīstītāvu. Es mierīgi dzīvošu netālu no Dieva, skatīšos uz visu no tālienes, jo kas es esmu, ko es varu dot Dievam, ko es varu dot citiem?

Ak vai, nu nejoko. Ja tu tā domā, tad ņem pildspalvu, vai datoru, un... ko? ...un uzraksti vēstuli Dievam. Bet rīt nākamo. Un parīt nākamo...