Vakar vakarā rakstīju tekstu par šiem trijem gadiem Viļakā. Un kaut gan nerakstīju to šim blogam un ar pavisam citu mērķi, tomēr manu acu priekšā gāja daudzi notikumi, kas šajā laikā veidoja vienu konkrēto realitāti, kuru saucam par kopienu.
Bija tādi gadijumi un darbi, kuri neveda uz kopienu, kaut gan bija darīti kopā. Daudz bija tādu darbu un kalpošanu, kurām par mērķi ir veidot kopienu, bet neizdevās.
Tomēr izveidojās konkrēta kopiena: mūks un misionāri. Tā nav stabīla kopiena, jo misionāri mainās. Nav kādu īpašu statutu. Tādu evaņģēlizācijas kopienu veido un par pamatu ir pats Jēzus. Tapēc tā ir kā vide, kurai var tuvoties katrs, kas ieiet personīgās attiecībās ar Jēzu, kas tic uz Viņu, kas ir Baznīcā.
Es esmu pārliecināts, ka vajag, pēc iespējām, draudzēs rūpēties par šo vidi, kurai katrs ticīgais var tuvoties. Piemērus šajā laikā var atrast ļoti viegli. Apmeklēja šo vidi brāļi un māsas no Rīgas (daudzas reizes), kapucīni no dažādām vietām un daudzi citi. Katrai no šīm grupām ir savi harizmāti, darbība un savā veidā apdāvina un bagātina vietējo draudzi. Tāpēc tāda kopiena, tāda vide, kļūst tikšanās vieta starp visu Baznīcu un draudzi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru