Pilnā māja

    Šodien vēlreiz māja bija pilna.

    Pirmkārt tāpēc, ka atbrauca vēl viena misionāre. Lūk ir cilvēki, kuri no visas sirds vēlas runāt citiem par Jēzu. Kāpēc? Es šeit neatbildēšu, bet aicinu Jūs atnākt, lai parunātu ar misionāriem un lai uzdotu tādu vai līdzīgus jautājumus.

    Otrkārt tāpēc, ka bija Bībeles stunda jeb svēto Rakstu lasīšana un dalīšana. Jo Dieva Vārds darbojas ikkatra cilvēka dzīvē un viņš var dalīties ar citiem, kā Dievs ļauj viņam to redzēt un saprast. To var katrs.

    Treškārt tāpēc, ka bija draudzes padomes sapulce. Kaut gan tajā bija runa par tādām pasaulīgām saimnieciskām lietām, tās tomēr visas bija saistītas ar baznīcu un draudzi, tas nozīmē, beigu beigās, ar cilvēku garīgo labumu. Ar citiem vārdiem tās bija saistītas ar ticību uz Jēzu Kristu, jo ārējas zīmes, ticības zīmes, kā sevišķi baznīca, liecina par ticības situāciju šajā konkrētajā vietā. Labāk pateikt: par ticības situāciju cilvēku dzīvē, to, kuri apdzīvo šo teritoriju, kuri pieder šai draudzei.

    Viena no lietām, kas vieno šos visus notikumus, ir mīlestība uz Baznīcu, kura ir lielāka nekā mīlestība uz baznīcu, uz kādu konkrētu vietu vai ēku. Tieši liecina par tās patiesību. Kāds priesteris no neokatehumenāļa ceļa man stāstīja, ka Dievs atjaunoja kādu draudzi lielajā pilsētā caur cilvēkiem, kuri mīlēja Baznīcu, mūsu Māti. Lūk bija draudze, kur uz baznīcu negāja jau neviens cilvēks. Neviens. Tad uz šo mikrorajonu sāka pārcelties patiesi ticīgie cilvēki, kuri lasīja svētos Rakstus, piedalījās liturģijā un savā starpā veidoja attiecības tā, kā starp brāļiem un māsām Kristū. Viņi bija kustībā, kas saucās tieši neokatehumenāts. Jūs jau saprotat, ka pēc kāda laika viss šajā draudzē mainījās un baznīca bija ļoti vajadzīga.

    Katram draudzē ir rokās un sirdī instrumenti, kurus Dievs deva, lai kalpotu citiem, sevišķi brāļiem un māsām ticībā.