Lielos svētkos kluss laiks

Praktiski šajos vārdos izteicu gandrīz visu, ko darīju. Jo izņemot dažas sarunas, vienīga runāšana bija saistīta ar liturģiju: sv. Mises un breviāra liturģiju, ar rožukroņa vai Dieva žēlsirdības kronīša skaitīšanu. Un vēl grēksūdzes.

Izdevās satikties ar līdzbrāļiem kapucīniem un parunāt par ordeņa lietām un mūsu darbiem Latvijā.

Tas bija kluss laiks, kas ir vajadzīgs visiem, bet sevišķi konsekrētām personām. Tāds kluss laiks ir arī vajadzīgs lai drusciņ vairāk saprastu, ka Dievs ir žēlsirdīgs vairāk nekā taisnīgs, ja tikai mēs lūdzam Viņu, lai Viņš parādītu savu žēlsirdību.

Kluss laiks ir, beidzot, lai vēl vairāk atklātu šo brīnišķo Jēzus klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā. Lai nekad nezaudētu no gara acīm Jēzu Euharistijā. Tas ir ļoti svarīgs, jo laikam cilvēkam ir šī vājība darīt kaut ko, kas ir skaists, lūgties un pat piedalīties svētajā Misē tā, diemžēl, lai tur Jēzu, klātesošo Vissvētākajā Sakramentā, neredzētu, nepieņemtu, lai formāli viss būtu kārtībā, bet tomēr Jēzus klātbūtne gaidā un sauc klusumā. Arī tāpēc šis klusums ir vajadzīgs un nepieciešams. Tā arī ir Dieva lielā žēlsirdība.