pirmdiena, 2016. gada 12. decembris

Svētīgais tēvs Honorāts (1829-1916)
Tā nebūs tēva Honorāta biogrāfija. Bet es gribu vienu brīdi paskatīties uz viņa garīgo dzīvi.
Viņš piedzima dievbijīgā poļu ģimenē. Kristības Sakramentā saņēma vārdu Vaclavs. Mācījās lūgties gan mājās, gan savas draudzes baznīcā. Tomēr kad sāka studēt tālu no savas ģimenes, viņa ticībā iegāja šaubas. Tam palīdzēja arī dažādas revolucionāras idejas, kuras izplatīja viņa kolēģi. Kaut gan viņš pats nepiedalījās šajā kustībā, bet ātri viņam nāca ciest cietumā kopā ar saviem draugiem, kad cara policija visus pēkšņi arestēja.
Dzīve cietumā, spīdzināšana, vientuļība, bailes par savu vistuvāko nākotni, ievada jaunekli smagā slimībā. Pirms zaudēja samaņu, paspēja vēl zaimot Dievam.
Visu laiku, kad viņš sēdēja cietumā, viņa māte lūdzās par viņu. Katru dienu gāja uz svēto Misi, pasūtīja svētās Mises sava dēla nodomā un pat bieži gāja uz cietumu, lai ārā pie mūriem, skaitītu rožukroni par viņu.
Jauneklis ilgu laiku palika bez samaņas un daudzi domāja, ka viņš jau pavisam zaudēja prātu. Un notika brīnums. Viņš atvēra acis, sākās atveseļošanās, bet galvenais - jauneklis sāka runāt tikai un vienīgi par Dievu. Kaut gan policisti caur kādu citu ieslodzīto gribēja no viņa dabūt kādas informācijas par sazvērestību, jo vēl domāja, ka viņam tādas informācijas esot, jauneklis runāja tikai par Dievu un pat diskutēja par Svētās Trīsvienības noslēpumu.
Policisti ieraudzīja, ka viņš valstij netraucē un netraucēs, un tad pēc daudziem mēnešiem Vaclavs tika atbrīvots no smaga cietuma, kur spriedumi bija nāve vai Sibērija.
Vaclavs pirmos savus soļus virzīja uz baznīcu, lai palūgtos un lai izteiktu Dievam pateicību par atgūto brīvību, bet vēl vairāk par jauno dzīvi. Grēksūdzē viņš saņēma grēku piedošanu un pusaudža vecumā sākās viņam dzīve no ticības. Vaclavs līdz nāvei nožēloja savus jaunības grēkus un pateicās Dievam par Viņa neizmērojamo žēlsirdību.
Es domāju, ka līdz šim Vaclavs gribēja atteikties no prāta, no patiesības, atteikties no Dieva. Savu acu priekšā arvien vairāk turēja to, kas saistīts ar miesu, kas ir no maņām, savas fantāzijas, to visu, kas baro cilvēka lepnību un, beidzot, ieved cilvēku nāvē, pat mūžīgajā nāvē.
Atgriešanās brīnums, mātes lūgšanas un Dieva žēlastība, kā arī šīs Vaclava brīvas gribas vājš sauciens bija Vaclava jaunas dzīves sākuma liecinieki. Cietumā, šajās sarunās par Svēto Trīsvienību parādījās jaunā ceļa sākums, kas notika viņa garā. Jauneklis atpakaļ iegājā savā garā, kur gaidīja prāts, kas ilgojās pēc patiesības; kur gaidīja atmiņa, kur no bērna katehēzes laika gaidīja ticības patiesības par Dievu, par Baznīcu, par cilvēku un par pasauli, lai uz tām bagātībām pastāvētu droša cerība; kur gaidīja brīva grība, kas raksturīga personai un kas ved šo personu uz vislielāko mīlestību uz Dievu un uz cilvēku.
Vaclavs kādu laiku pavadīja pie ļoti laimīgas mātes un pēc tam atpakaļ turpināja arhitektūras studijas. Tomēr, kaut gan ļoti labi mācījās, pēc kāda laika viņš saprata, ka Dievs viņu aicina uz kaut ko citu. Saprata, ka Dievs grib, lai pirms pāris mēnešiem atgriezies jauneklis, visā pilnībā piederētu tikai un vienīgi Dievam, Kas ir tik ļoti žēlsirdīgs.
Ģenerālā grēksūdzē Vaclavs izsūdzēja visas savas dzīves grēkus un devās uz kapucīnu klosteri. Tur runāja ar tēvu Provinciālu, kas pārliecinājās par jaunekļa vēlmi kalpot vienīgi Dievam vislielākā pazemībā. Tēvs Provinciāls pieņēma Vaclavu ordenī un sūtīja uz noviciātu. Tā sākās tēva Honorāta (jo tādu vārdu bija saņēmis noviciāta sākumā) dzīve kapucīnu ordenī.
Kad tēvs Honorāts tika ordinēts par priesteri, tad uz reiz ar dedzību sāka kalpot Dieva tautai. Labi redzēja un precīzi varēja nosaukt vārdā cilvēka vājības un uz kādu postu un grēkiem tās ved. Un vienlaikus viņš prata aicināt cilvēkus un palīdzēt viņiem ieiet dzīvē pēc gara, garīgajā dzīvē. Garīgajai dzīvei līdzi iet atgriešanās darbi. Tāpēc tie, kuri sāka iet pie viņa pie grēksūdzes, nevarēja nemainīt savu dzīvi. Tēvs Honorāts kļuva garīgais vadītājs daudziem daudziem cilvēkiem.
Kalpošanā konfesionālā un garīgā vadība nesa labos augļus. Tie parādījās sevišķi jaundibinātās kongregācijās. Jo cilvēks, kas dzīvo pēc gara, staigā pa zemi un redz patiesību par šo pasauli un par tās vajadzībām. Lūk, vajadzēja parūpēties par pilsētas bērniem, kuri bija no trūcīgām ģimenēm, galvenokārt par viņu garīgo dzīvi, par viņu audzināšanu un sadarbībā ar daudzām sievietēm tika dibināta svētā Feliksa (kapucīna) kongregācija. Vajadzēja parūpēties par lauku bērniem un ģimenēm, par lauku bibliotēkām ar garīgo literatūru, par katehēzēm, un tika dibināta cita klostermāsu kongregācija.
Liels pārbaudījums bija tad, kad pēc cara pavēles tika slēgti daudzi klosteri un palika tika apmēram viena treša daļa. Daudzi klosterbrāļi un klostermāsas tika spiesti izbraukt no okupētas Polijas teritorija, citi domāja, kā tagad rūpēties par garīgo dzīvi un kā veidot garīgo aprūpi klosteru baznīcās, kad pat runāt sprediķi bija aizliegts un nedrīkstēja pieņemt klosteros jaunus kandidātus. Tas daudziem liekas nāves spriedums konsekrētajai dzīvei. Un lūk, kad brāļus no dažiem klosteriem cara policisti ielika vienā klosterī, un kad daži sāka skaļāk runāt, ka varbūt vajadzēs izbraukt uz citām zemēm, kur brīvi var dzīvot, tad piecēlās kāds jauns kapucīns un stipri un stingri teica: "Nekur mēs nebrauksim. Mēs paliksim šeit un šeit strādāsim". Tas bija tēvs Honorāts. Viņam bija šajā brīdī tikai 35 gadi. Viņš sāka savu dzīvi jaunajā vietā ar 40-dienu rekolekcijām.
Ātri tie, kuri gāja pie tēva Honorāta pie grēksūdzes Varšavā, sāka braukāt ar kuģiem vai iet kājām uz Zakročimu (50 km tālāk). Pilsētiņā parādījās jaunie krogi, lai cilvēki varētu gaidīt savu rindu. Krogus būvēja arī klostermāsas, jo tēvs Honorāts saprata, ka vajadzīga konkurence krogiem, kur svešie ļaudis pārdeva alkoholu. Tā parādījās krogi bez alkohola, kristīgie krogi, kuri cara policistiem nepatika, jo neveda cilvēkus dzeršanā.
Tēvs Honorāts, kā arhitekts uzzīmēja skaistā un ļoti praktiskā biktskrēsla projektu, kura iekšā bija trīs telpas un tad, kad šis biktskrēsls tika uztaisīts, cilvēki varēja garīgam vadītājam mierīgi izsūdzēt savus grēkus. Jo tie bija laiki, kad cara policisti sūtīja savus spiegus, kuru uzdevums bija klausīties, ko cilvēki runā savā grēksūdzē, lai pēc tam pastāstītu policistiem. Kad jau bija jauns biktskrēsls, tādas iespējas vairs nebija.
Tēvs Honorāts dibināja 27 kongregācjas (vairākumā tie bija bezhabita klostermāsu kongregācijas). Tāda veidā dažiem desmitiem tūkstošiem sieviešu un vīriešu klosterļaudīm bija iespēja dzīvot konsekrēto dzīvi Polijas zemē (pēc tam arī visā cara Krievijas imperijā, Ziemeļamerikā un daudzās citās valstīs). Kā sākumā es teicu, tā nebūs svētīgā tēva Honorāta biogrāfija. Tāpēc tūlīt vajadzēs pabeigt šo stāstu. Tēvu Honorātu neiznīcināja nekādi pārbaudījumi, kuri tālāk nāca un kuri bija ļoti spēcīgi. Viņa gars bija stiprāks. Kāpēc? Jo visu laiku bija vienots ar Dievu. Pat vienu brīdi svētīgais tēvs neļāva atdalīt savu prātu, atmiņu un brīvo gribu no Dieva. Pat šīs pasaules priekšmeti bija viņam vajadzīgi tādā mērā, ka pievērsa viņa uzmanību Dievam. Viņš tā saplānoja katru savu dienu, ka katru soli upurēja Kungam. Kad gāja pa klostera koridori, tad pie svēto statujām vai gleznām skaitīja konkrētas lūgšanas, visām svētām darbībām gatavojās un svētā Liturģijā, sevišķi svētajā Misē, piedalījās visdievbijīgāk. Kad jau vecuma dēļ nevarēja smagi strādāt, lūdza tēvu gvardiānu, lai viņam atļautu iepakot oblātes aploksnī, lai tikai varētu arī fiziski strādāt, kā ir pieņemts kapucīniem.
Kad viņš aizgāja mūžībā 1916. gada 16. decembrī, atrada viņa istabā dienasgrāmatu un testamentu, ko rakstīja daudzus gadus. Starp citiem bija tur teksts, kurā svētīgais tēvs upurēja sevi Dievam ar visu savu garu, ar viņa trīs varām (prāts, atmiņa un brīva griba), ar visu savu dvēseli ar tās 5 maņām, ar visu savu miesu. Un tieši šo vārdu dēļ es uzrakstīju šo īso un mazo tekstu par svētīgo Honorātu, kas bija daudziem cilvēkiem garīgais vadītājs. Jo taču viņš zināja, kur un kā cilvēks satiekas ar Dievu un ar otro cilvēku, un pa kādiem ceļiem iet, un pa kādiem neiet.

P.S. Svētais Francisks pateica brāļiem: "Brāļi, sāksim visu no jauna, jo līdz šim mēs neko neizdarījām". Es pateiktu par sevi, ka man jāmācās un jāmācās. Ja es kaut ko nepareizi uzrakstīju, lūdzu, uzlabojiet mani. Es daudz iemācījos no priestera prof. Tadeuša Guza lekcijām. Beidzot es varu kaut ko vairāk saprast no filozofijas un arī par cilvēka iekšējo konstrukciju. Lai klausītos (poliski) youtube vajag uzrakstīt piem.: ks. prof. dr hab. Tadeusz Guz.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru