Lasīju kādu grāmatu.

    Lasīju grāmatu "Manā sirdī uguns" Johannesa Hartla. Lūk dažas manas domas par šīs grāmatas saturu.

    Autors bieži lietoja vārdu "haoss" un īstenībā šis vārds vismaz daļeji raksturo saturu. Jo aprakstītas domas, laikus, piedzīvojumus, kādā mērā raksturo kaut kas tāds, ka nevar pateikt, ka tas, kas ir rakstīts, tās ir zēna domas un ticība, vai tās ir domas un ticības saturs autora jau kā pieaugušā cilvēka.

    Kādā brīdī parādas kaut kas kā herezija, kad autors raksta, ka Baznīcai sākumos nebija struktūras. Laikam autors azimirsa par sv. Pēteri un Apustuļiem, un no kurienes viņi parādījās. Grāmatā pavisam gandrīz nav tāda avota kā "pāvests". Varbūt es lasīju neuzmanīgi.

    Autors raksta nākamo hereziju, ka Dieva Vārdu nes sevī judaisms. Tad lūk jaunums, es nezināju, ka Dieva Vārds izgāja no Baznīcas un parcēlās dzīvot citur. Rabbinu judaisma sākums tas ir laikam 4.-5. gadsimts pēc Kristus dzimšanas. Lai kāds mani uzlabo, ja es šeit rakstu nepareizi. Grūti visu atcerēties.

    Autors divas reizes pieminēja grēksūdzi, tāpēc es varu cerēt, ka viņš to praktizē. Un pieminēja arī Vissvētāko Sakramentu. Cerība tāda pati. Ceru, ka autors nepraktizē jogu (par kaut ko līdzīgo ir runā tad, kad viņš lūdzās ar tehnikas palīdzību Jeruzalemē). Lūk tāda grūtība ar šo grāmatu - kad autors raksta par kaut ko dīvaino, tad ir šaubas (vismaz dažreiz), vai viņš gadījumā to nepraktīzē, vai praktizē un aicina uz to?

    Es saprotu, ka autors rakstīja šo grāmatu tādā "brīvā veidā", spontāniski, emocionāli, pēc sajūtas, jauniešiem (laikam?) un daudzās tēmās neiedzilinājās, skatījās virspusīgi, jo grāmata ir taču tikai par lūgšanu, vai nē?

    Grāmatā ir daudzi interesanti piemēri "no dzīves" par lūgšanu un es domāju, ka tā var dot tādu svaigu aicinajumu lūgties nemitīgi.

    Tomēr es būtu pateicīgs par Jūsu vārdu.