Kad cilvēks nevar iekāpt mašīnā?

    Šodien es biju poliklinikā, stāvēju (sēdēju) rindā un atļāvu dažiem cilvēkiem ieiet ātrāk, pirms manis. Tas ir tāpēc, ka es lasīju breviāru un kad jau pabeidzu konkrētas lūgšanas, varēju iet pie daktieres. Kad vēlāk biju aptiekā, es satiku kādu veco kundzi, pie kuras nesen biju ar Svētiem Sakramentiem. Teicu viņai, ka varētu ar mani braukt, ka es aizvedīšu līdz mājām, bet viņa teica, ka jau nevar iekāpt mašīnā. Un tā cilvēks savā pieredzē mācās pieņemt to, ko jaunībā nevarētu pieņemt un turpināt draudzību ar Jēzu apstākļos, kad, tā cilvēciski šķiet, nevar daudz veltīt Dievam. Jēzus mums katram tomēr piedāvā upurēt Dievam visu, arī sevi pašu, tas ir nest savu krustu un sekot Jēzum.

    Pēc tam daudzas stundas skaldīju malku un priecājos, jo izdarīts darbs ir saredzams un Dievs deva labu laiku un spēkus. Vakar pēcpusdienās bija cits darbs pie baznīcas dārza žoga un ir cerība, ka pēc divām nedēļām būs jaunie sānu vārtiņi. Es ceru, ka skaistie.

    Mūsu trīs misionāres evaņģēlizē skolā. Pateicība Dievam. Paldies tiem, kuri atļāva, pateica "jā" Dieva vārda sludināšanai. Mūsu misionāres nezaudē dedzību un lūgšanas garu. Lai Dievs svētī.