Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 3.
Orsolas prieka avots bija tajā, ka vienkārši viņa bija viena pati ar Dievu, ka ar mīlestību virzīja savu uzmanīgu uz Viņu un stingri turējās pie kādām pārdomām. Šajos brīžos Orsola juta iekšējo mieru un atpūtu. Meditācija pārveidojās kontemplācijā, kurā brīžiem traucēja meitenei iztēle.
Orsola ļoti bieži pieredzēja kontemplāciju, vizijas, atklāsmes, "iekšējos vārdus". Ņemot vērā viņas lūgšanas dzīvi, var apstiprināt, ka kopš 10 gadu vecuma viņa atradās "mistiskā stāvoklī", "kontemplācijas stāvoklī".
Orsolas garīgā dzīve no sākuma tika apzīmēta ar Dievišķo un mistisko dzīvi. Viņa juta pārpilnībā Svētā Gara - Kurš bija viņas Vadītājs - dāvanas. Kontakts ar Dieva lietām aizņēma viņai bērnības lielo daļu. Tas parādījās jūtās, darbos, neparasti augstās viņas vecumā vēlmēs. Orsolai vēl nebija skaidrības un apziņas tā, ko pārdzīvo, un viņa nemeklēja iemeslus un nejautāja, kāda ir jēga tam visam? Tomēr var apstiprināt, ka Dievs no sākuma stipri darbojās viņas dvēselē.
Jēzus, iedodams Orsolai neparastās žēlastības viņas dvēseles svētdarīšanai, vilka Orsolu pārdabiskās realitātes virzienā. Jēzus gribēja, lai Orsolai rūpētu tikai Viņš. Orsola no bērnības atvērās Dieva saucieniem un iedvesmām. Caur to Kungs ātri ļāva viņai izjust savu tuvu klātesamību. Orsola jau 7 gadu vecumā izjūta, ka viņā rodas "liela vajadzība pieņemt Euharistisko Jēzu". Priesteri atteicās no tādas iespējas, bet tas tikai stiprināja viņas vēlmi. Viņa brīžiem juta stipro mīlestību uz savu "mīļo Jēzu". Kopš Pirmās svētās Komūnijas Orsola bieži pieredzēja patieso "sakopšanu" no Dieva. Kad pirmo reizi pieņēma sv. Komūniju - kā pati raksta savā "Dienasgrāmatā" - viņa "izgāja no sevis" aiz prieka. Šajā brīdī dzirdēja balsi no iekšienes: "Tas Es esmu ar tevi".
Savā "Dienasgrāmatā" divas reizes pieminēja, ka jau pirms Pirmās svētās Komūnijas pieredzēja kontemplācijas lūgšanu. Viņa vēl neprata meditēt, bet zināja daudz augstāko lūgšanu. Domu lūgšanu, par kuru viņa ļoti rūpējās, veda līdz "mehaniskai" atkārtošanai, lai lūgtos tā, kā citi grib. Viņa vēlēja sasniegt vislielāko labumu no tās, lielāko, nekā padoties Dieva iedvesmām. Tāpēc viņa it kā bēga no "Dievišķā apskāviena". Viņa bija paklausīga biktstēva padomam, kurš teica, lai viņas meditācijas tēma būtu Kunga Ciešanas: pirmdien - Jēzus Ģetzemanes dārzā, otrdien - šaustīšana, trešdien - kronēšana ar ērkšķiem, ceturtdien - Jēzu nes krustu, piektdien - krustā sišana, sestdien - Dievmātes sāpes, svētdien - Dieva neierobežota mīlestība. Orsola sāka no 15 minūtēm un ar laiku pagarināja lūgšanas laiku līdz apmēram pusstundai dienā. Orsola meditēja katru dienu no rīta, kad viņu pamudināja kalpone. Tam aicināja viņu pats Kristus, Kurš viņai parādījās kā Krustā Sistais. Viņš gribēja, lai Orsola arvien vairāk piedalījās Jēzus pestījošajās Ciešanās. Tāpēc Orsola palīdzēja savai dievbijībai praktizējot gandarīšanu, kam piekrita biktstēvs; šajā laikā viņai bija ap 14 gadu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru