Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 4.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 4.

Sevišķs Orsolas dievbijības veids bija fiziskas ciešanas, pēc kurām viņa ilgojās. Ar laiku, stiprināta ar drosmi, jutās spiesta nerādīt cieņu sev. Kaut gan viņa vēl nesaprata tikumu nozīmi, bet vēlme gandarīt par pasaules grēkiem arvien vairāk attīstījās viņā. Pašaizliedzības gars, mīlestība caur ciešanām un ciešanās kļuva par viņas garīguma raksturīgu īpašību, par viņas misiju un dzīvi.

Orsola, 17 gadu vecumā bija jau gatava paslēpties klauzurā. Tomēr viņas aicinājuma sākumus var ieraudzīt viņas bērnībā. Jau 3 gadu vecumā viņa mēģināja sekot svētiem mocekļiem, kuru dzīves apraksti tika lasīti ģimenes mājās. Šajā sekošanā mazā Orsola meklēja fiziskas sāpes. Tāpat jau 5 vai 6 gadu vecumā iepazinās ar sv. Rozes no Limas dzīvi (viņa tika beatificēta 1668. gadā) un Orsolai ļoti iepatika Rozes miesas mērdēšana un pazemība. Domādama par mērdēšanu, Orsola pati uzlika uz sevis dažādas gandarīšanas. Vēlāk, būdama mūķene, viņa rakstīja, ka Jēzum patika šie bērna gandarīšanas. Tie bija Dieva plāna daļa viņas dzīvē un sagatavoja Orsolu izpildīt Dieva gribu nākotnē. Ciešanas kļuva viņai par lielo vērtību.

Orsolas priekšā arvien skaidrāk zīmējās ceļš, pa kuru tā ies, lai sasniegtu pilnību. Arī arvien skaidrāk veidojās sevišķs, personīgs viņas garīguma raksturs, kurš bija iesakņots franciskāņu garīgumā. Garīgās dzīves ideālu Orsola veidoja kontemplācijā, mīlestībā, tuvībā un sekošanā Kristum  - nabadzīgam un krustā sistam. Jēzus, būdams bezgala pilnīgs, kļuva vienīgais sekošanas piemērs ceļā pie Dieva un Viņa svētuma. Viena no fondamentālām īpašībam franciskāņu ordenī ir pilnības ceļš caur sekošanu Kristum nabadzīgam un krustā sistam. Francisks tā gribēja Viņam sekot, lai viņā dzīvotu Kristus savu Ciešanu noslēpumā.

Orsola gribēja kļūt par mūķeni jau deviņu gadu vecumā, bet jau no sākumiem redzēja, ka tēvs tam pretojās. Bet laika gaitā šī vēlme arvien auga. Tomēr neviens no tuvākajiem tam neticēja. Šīs ārējas grūtības Orsolu tikai stiprināja un tēvs, redzot savas meitas nemainīgu lēmumu, piekrita tam. Jo Orsola atklāti runāja par saviem plāniem. Tad tēvs pārliecinājās, ka šie plāni ir patiesi, jo viņš pazina savas meitas dziļu dievbijību un stipru gribu.

Šīs cīņas par savu paaicinājumu laikā, tas ir starp 12. un 17. dzīves gadiem, Orsola pieredzēja sevišķo Svētā Gara darbību. Viņai nemitīgi bija jācīnās pret sevi, radiniekiem, miesu, pasauli, demonu. Šajā cīņā Orsola nemeklēja palīdzību pie cilvēkiem, pat pie biktstēva. Ieklausīšanās Svētā Gara balsī un līdzdarbošanas ar Svēto Garu attīstīja un stiprināja viņas paaicinajumu. Ar savu izturību Orsola uzvarēja visas grītības aicinajuma ceļā. Pateicoties Svētajam Garam viņa uzvarēja. Dieva Gars deva viņai saprast šīs pasaules lietu tukšumu un tukšību, bet arī Viņš ļāva Orsolai baudīt prieku, kas ir no vienotības ar Dievu. Paļāvība uz Svēto Garu un vēlme dzīvot pēc Kalna sprediķa Svētībām gāja līdzi piekrišanai būt nabadzīgai, raudošai, skumīgai, lai tikai citus atvestu pie Jēzus. Spēku tam Orsola saņēma no biežas sv. Komūnijas.

Pirmā svētā Komūnija stiprināja Orsolas vēlmi pilnīgi atdot sevi Dievam. Kaut gan jau no bērnības Jēzus sauca viņu par savu līgavu, tad tikai tagad atklāti runāja, ka Viņš grib Orsolu visu Sev klosterī.