Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 12.
Šajā pārveidošanā Veronikai bija tikai viens atbalsta punkts, kā viņa pati rakstīja, "tā bija tīra un plika ticība, akla paklausība biktstēvam un uzticība mīlestībai". Mūķenē parādījās nāves vēlme, bet Jēzus gatavoja viņai citu nāvi: "nāvi sev pašai, gara nāvi". Tādā veidā Viņš ieveda Veroniku jaunajā ciešanas veidā, ciešanās aiz mīlestības, jaunajā moceklībā. Pieredzēdama to viņa jūta Dieva mīlestības darbību, kura iegāja dvēseles dzīlēs, kad dvēsele vienojās ar Dievu. Veronika saņēma no Dieva arī sevišķas pavēles, lai viņa pārvarētu lietas saistītas ar miesu, maņām un patmīlību un lai viņa neņemtu vērā cilvēku uzskatus, bet lai viņas gars varētu līdzdarboties ar Dieva mīlestību. Veronika pilnīgi padevās Dieva gribai, lai Dieva mīlestība kļūtu viņā par katras darbības principu, līdzekli un mērķi, kā arī par pilnīgas garīgās atjaunotnes avotu.
Veronika saņēma arī tādas žēlastības, ka maņas gandrīz nevarēja tās pamanīt. Veronika pieredzēja Dieva intimos apskāvienus dvēselē, pieredzēja arī sirds apmaiņu - "ievainotas sirds" vietā viņa saņēma "mīlošo sirdi" (1697. gada 2. majiā), viņa dzēra šķīdrumu no Jēzus sāna (1697. gada 12. augustā), viņa saņēma arī brūces (1700. gadā) un Kristus Ciešanu rīkus sirdī (1703. gada 6. februārī), Marijas sāpju septiņus zobenus (1710. gadā), zīmogu un trīs burtus: V (Dieva griba - "volontā"), F (uzticība - "fedeltā"), O (paklausība - "obbedienza") (1711. gadā).
Dieva delikāta apskāviena žēlastības laikā Veronika pieredzēja sevī Dieva dzīvi bez domāšanas par šīs pasaules lietām. Visa viņas dvēsele bija vienota ar Dievu, Kurš "ieleja" viņā savu mīlestību kā visdārgāko balzamu. Pateicoties tam dvēselei likās, kā pārietu no nāves dzīvē, kā augšāmceltos. Viņas dvēsele pazina savu niecību un nespēcību, lūdzot Dievu par žēlsirdību sev un visām dvēselēm.
Cita no šīm žēlastībām bija sirds apmaiņu žēlastība. Sakarā ar to Veronika pieredzēja daudz ciešanu, kuras gandrīz kļūva par viņas "atpūtu". Pieredzēdama to viņa lūdza Kungu, lai Viņš dotu mūķenei vēl vairāk krustu un ciešanu, jo tās palielināja viņas spēkus.
Pēc svētās Komūnijas kapucīne bieži pieredzēja ekstāzi, kuras laikā viņa redzēja Kristus vissvētākās brūces. Enģeļi vāca šķīdrumu, kas tecēja no brūcēm, zeltos biķeros, un Kungs ļāva garšot to dvēselēm, kuras ir Viņam sevišķi dārgas. Šo žēlastību saņēma arī Veronika, kura caur to arvien stiprāk iegāja Jēzus Upura dinamikā, arvien dziļāk un pilnīgi vienojās ar šo Upuri.
"Dienasgrāmata" stāsta arī par noslēptām sirds brūcēm, kuras svētā saņēma. Dievs, tās atjaunodams, gatavoja Veroniku visiem darbiem, kuras Viņš nolēma mūķenē darīt.
Sākdams no 1695. gada 26. majia Veronika sāka saņemt Kunga Ciešanu kārtējus rīkus ierakstītus savā sirdī. Pēc biktstēva pavēles viņa uzzīmēja, kā izskatās viņas sirds ar šiem ierakstītiem rīkiem. Tur bija: naglas, amurs, [...] šķēps, švamme, patagi, kolonna, Marijas sāpju septiņi zobeni.
Veronika, kā arī pārējas klostermāsas, nevarēja šajos laikos katru dienu pieņemt svēto Komūniju. Tomēr viņa pieredzēja tās sekas garīgā svētā Komūnijā svētās Mises laikā. Kopš 1697. gada bieži pieņēma garīgo Komūniju gandrīz kā parastā, sakramentālā veidā, no sava Sargenģeļa rokām. Vēlāk - kopš 1703. gada - no Bērniņa Jēzus rokām, bet kopš 1710. gada - no Marijas rokām, kuras loma Veronikas garīgajā dzīvē kļuva neparasti lielā. Veronika, kuru Vissvētākā Jaunava Marija ieveda Svētās Trīsvienības kontemplācijā, parakstījās kā "Tēva meita, Vārda līgava, Svētā Gara skolniece". Kopš 1700. gada, kad pieredzēja visgrūtākos brīžus, Veronika saņēma jaunu vārdu: "Veronika no Jēzus un Marijas" (1702. gada 24. decembrī), neilgi pēc tam viņa kļūva par "Marijas novīciju" (1703. gadā). Nākamas žēlastības, pārdzīvotas kopā ar Dievmāti, bija: Jēzus, Marijas un Veronikas siržu vienotība (1705. gada jūlijā), Veronika redzēja zīmogu, uz kura bija uzrakstīts: "žēlastības Avots" kā citu speciālo žēlastību pasludinājumu (1711. gadā), vēlāk Kristus Asins un Marijas asaru biķera vienotība (1712. gadā). Beidzot Veronika sāka pieredzēt mistiskās žēlastības kopā ar Marijas dvēseli (1715. gadā).
Caur Marijas rokām Veronika salika arī upurī Dievam sevi pašu, lai viņa varētu izpildīt visu, ko Dievs viņai pavēlēja, kā arī Veronika apsolīja gandarīšanu par saviem grēkiem. Jēzus un Marijas priekšā viņa atsakās no savas gribas.
Jāpasvītro, ka Veronika bija dažu klostermāsu audzinātāja un šīs klostermāsas sevi sauca par Sāpju Dievmātes meitas un klostermāsas. Viņu vārdā Veronika uzrakstīja dokumentu, kurā viņa apsolīja dzīves labošanu, precīzi ievērot klosterdzīvi un paklausību, kā arī vienotību mīlestībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru