Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 2.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 2.

1. GARĪGĀS DZĪVES ATTĪSTĪBA

Dievs aicina katru cilvēku augt svētumā. Svētums savadāk parādas bērnībā, jaunībā vai pieaugušā dzīvē. Tas ir saistīts ar parasto cilvēka dzīvi un tās nosacījumiem. Svētums visvairāk attiecas uz cilvēka garu, kas vispilnīgāk pieredz Dieva dzīvi. Tāpēc cilvēka dzīvē - vienmēr neatkārtojāmi, individuāli - var atrast garīgās dzīves posmus.

Līdzīgi bija arī ar svētās Veronikas Džuljāni dzīvi, kurā parādījās arī mistiskās žēlastības.

Galveno krāsu ceļā uz svētumu deva Veronikas - kā līgavas - mīlestības uz krustā sisto Jēzu. Šī mīlestība - jau no dzīves sākumiem - bija saistīta ar arvien lielākām ciešanām, kuras arī darīja klostermāsu par arvien līdzīgāko Līgavainim (piemēram caur stigmatizāciju). Par garīgās dzīves attīstību rūpējās Marija un tas sevišķā veidā atklājās mūķenes dzīves pēdējos gados, kad pat "Dienasgrāmatu" rakstīja tā, kā Marija diktēja.

1.1. DIEVS AICINA (1660-1677)

Mazā Orsola mācījās lūgties savā ģimenē un ar laiku šai lūgšanas dzīvei, kura bija ļoti dinamiska, nozīme palielinājās.

Pirmais lūgšanas veids, patiesi bērnišķīgs, bija viņas dialogs ar Bērniņu Jēzu un ar Viņa Māti - svētbilžu priekšā. Orsola, triju vai četru gadu vecumā, lūdza Mariju, lai tā dotu viņai savu Dēlu, bet Jēzus, Kurš viņai atklājās, sauca sevi "patiess zieds". Arī Marija deva viņai zināt, ka Jēzus būs viņas Līgavainis. Ģimene, kura protams redzēja un dzirdēja Orsolas dievbijību, uzdāvinaja mazai meitenei svētbildīti ar Dievmāti ar Bērnu Jēzu.

Cits bērnišķīgās lūgšanas veids bija altārīšu sagatavošana. Viņa to darīja apmēram 5 gadu līdz 12 gadu vecumā. Tas palīdzēja viņai attīstīt savus talantus un dievbijību. Pie šie altārīšiem Orsola iegremdējās pārdomās par Dievu, sevišķi gados, kad jau gāja uz svēto Komūniju.

Orsola, jau vecumā ap 12 gadiem, mēģināja praktizēt domu lūgšanu. 14 gadu vecumā darīja to ar biktstēva palīdzību. Jo vairāk viņā attīstījās šī domu lūgšana, jo vairāk šīs pasaules lietas kļuva garlaicīgas. Lūgšanas laikā Jēzus viņai mācīja, kas viņai ir jādara. Bet Orsola domāja, ka varbūt tā ir tikai viņas iztēle. Alkas pēc klusuma - kas palīdz sakopt sevi - arī liecināja par viņas garīgās dzīves attīstību. Varbūt tādēļ viņa sāka celties naktī, lai lūgtos.

Orsola jūta sevī, ka viņa arvien stiprāk ir "nesta uz lūgšanu". Padziļinādama savu lūgšanas dzīvi un tuvodamies Dievam, viņa ieraudzīja iekšējo pārveidošanu. To ieraudzīja arī viņas tuvākajie.

Kopš pirmas dienas, kad satikās ar Euharistisko Jēzu, Orsola bieži pieredzēja kontemplāciju, kura meitenes garīgajā dzīvē kļuva vissvarīgāka. Citi lūgšanas veidi saistīja sevī cilvēka aktivitāti ar Dieva žēlastību, bet kontemplācija bija Dieva žēlastības - kura darbojās dvēselē bez šīs dvēseles līdzdarbošanās - auglis.

Svētā Veronika Džuljāni ir starp tiem svētajiem (nelielā skaitā), kuri jau bērnībā saņēma kontemplācijas žēlastību. Tā notika arī tad, kad Orsolai nebija domu lūgšanas; Orsola nevarēja pastāstīt, kas ar viņu notika. Tās nebija kādas dedzības emocijas, vai garīgā mierinājuma jūtas, bet Dieva žēlastības un mīlestības darbība pilnīgi pasīvā dvēselē. Piemēram, pieņemdama Jēzu-Hostiju savā sirdī viņa jūta Dieva "apskāvienu" aiz mīlestības tā, ka Orsola "izgāja no sevis". Tomēr viņa nespēja to ne aprakstīt, ne saprast, jo tas bija pāri pār cilvēka valodas iespējām.

Orsolas dzīvē pāriešana no domu lūgšanas uz kontemplāciju bija neizjūtama un viņa pati varēja nezināt, ka tieši tagad viņa pieredz kontemplāciju. Bet ja runātu par kontemplāciju, tad svētajā var to viegli atšķirt no Dieva, vai Dieva lietu pazīšanas caur vizijām, atklāsmēm, iekšējiem vārdiem. Jo to visu mūķene sīkumaini aprakstīja savā "Dienasgrāmatā". Tomēr viņa nebija spējīga aprakstīt kontemplācijas sekas. Vienīgi aprobežojās pieminēt, ka esot saņēmusi kādas īpašas gaismiņas un pazīšanu.