Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 8.
1.3. KRUSTA MISTIKA (1681-1697)
Šo posmu nozīmēja divi svarīgi fiziskie notikumi: kronēšana ar ērkšķiem (1681. gada 4. aprīlī - Veronikai bija 21. gads) un stigmatizācija (1697. gada 5. aprīlī - Veronikai bija 37. gadi). Jauna mūķene, vienmēr karsta temperamenta, arvien vairāk dega ar mīlestību uz Krustā Sisto. Tam vēl pievienojās spēku trūkums, garīgā nabadzība un pilna garīga atstāšana (vientuļība), tāpēc viņas gars paļaujās vienīgi uz ticību.
Veronika pieredzēja dažādus ciešanas veidus, kuri bija saistīti arī ar dažādām "fiziskām parādībām". Ērkšķu kronim, saņemtam Lielajā Piektdienā (1681. gada 4. aprīlī) un nemitīgi atjaunotam katru trešdienu un piektdienu, pievienojās krusta nešana uz pleciem, pēc kuras labais plecs palika zemāk, kā arī sirdī - kā jau bija rakstīts - tika ierakstīts krusts. Vēlāk apkārt krusta parādījās citi Kunga Ciešanu rīki (žēlastība saņemta pirms 1693. g.). 1694. gadā mūķene saņēma dziļu brūci sirdī; 1696. gada 26. majiā saņēma nākamo, arī tikai iekšējo, bet sāpīgāko brūci sirdī; brūce, kuru ar bultu izdarīja Bērniņš Jēzus 1696. gada 25. decembrī, bija jau redzama no ārpuses un no tās tecēja asins. Par vissvarīgāko dienu kļuva 1697. gada Lielā Piektdiena, kad Veronika saņēma stigmas, jeb Kunga brūces no naglām - rokās un kājās, un no šķēpa - sānā.
Veronika, pieredzēdama tik daudzas neparastas parādības, kuras viņu līdzināja Krustā Sistajam, no savas konsekrētās dzīves sākumiem uzupurēja sevi Dievam kā "vidutāju" starp Dievu un grēciniekiem. Viņa vienmēr bija gatava gandarīt - vienotībā ar pestījošām Kunga Ciešanām - par visiem grēkiem. Mūķene ilgojās pēc ciešanām un krustiem, lai tikai dvēseles atgrieztos pie Jēzus. Viņa vērsās arī pie dvēselēm, lai tās nāktu pie Kunga un Viņa žēlastībām, lai tās pamestu grēkus un lai mīlētu Kristu, bet gandarījumu viņa paņems uz sevi. Vidutājības attīstībā palīdzēja viņai pats Jēzus, kas deva viņai labāk saprast, kas ir dvēseles - kura zaudē Dieva žēlastību, tas nozīmē kā arī zaudē dzīvi - nāve.
Vidutājības aicinājuma stiprinājums bija Veronikai lūgšana, kuras laikā intelektuālajā vizijā nāca pie viņas krustā sistais Jēzus. Tādā veidā Viņš parādīja ceļu uz ciešāku vienotību ar Viņu. Veronikai bija jālasa vienīga grāmata; šī grāmata bija Krustā Sistais. Jēzus vienā mirklī komunicēja mūķenei to, ko Viņš gribēja. Grāmatas meditācijāi nepalīdzēja, grāmatu saturs "aizlidoja", bet Veronikas prātā palika atpakaļ krustā sistais Jēzus, ar Kuru mūķene vienojās.
Kad Veronika rakstīja vēstules Jēzum, tad lietoja savas asinis un parakstījās: "Krustā Sistā meita". Vēstulēs aprakstīja vēlmi un mīlestību uz Kristus krustu un caur to vairāk vienojās ar Kristu. Kad viņa saņēma kādas gaismas (iedvesmas), kuras parādīja ciešanu vērtību, tad gandarīja vēl intensīvāk ar visādu gandarīšanas rīku palīdzību.
Jēzus, atbildēdams Veronikas ciešanu vēlmēm, atklāja tai vizijā tīru ciešanu iekšējo pili (1694. gada 3. aprīlī). Kristus gribēja, lai Veronika paņēma sev šo pili, kuras iekšā bija tikai pats krusts, tīras ciešanas. Šajā pilī bija arī slēpenas istabas, kuras Kungs gribēja atklāt mūķenei atbilstošā laikā. Viņš ieveda mūķeni savas mīlestības - līdz krustam - noslēpumā, kā arī Viņš aicināja Veroniku vienoties ar Viņa pestījošo upuri.
No 1694. gada 3. majia līdz 1697. gadam kapucīnei bija bieži Kunga Ciešanu rūgtā biķera vizija, no kura izauga krusts. Šā biķera vizija palielināja mūķenē ciešanu vēlmi, bet Jēzus apsolīja, ka arī viņa dzers no šā biķera.
Jēzus atklāja viņai, ka mīlestība un ciešanas ir neatdalāmas. Tāpēc Veronika arvien vairāk gribēja ciest, lai aiz mīlestības uz Jēzu izpildīt Viņa gribu. Viņa rakstīja un mācīja: "Kas grib mīlestību, tas lai mīl ciešanas!" vai: "Krusts un ciešanas ir prieks un laime".
Tad šis mūķenes dzīves posms raksturojās ar to, ka Veronika koncentrēja visu savu mīlestību, "vulkāna mīlestību", krustā sistā Līgavaiņa Personā. Dievs šķīstīja Veroniku no nepilnībām un piepildīja ar mistiskām dāvanām. Jēzus arvien vairāk pārveidoja viņu un līdzināja Sev.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru