Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 7.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 7.

Veronika, no savas puses, daudzkārt lūgšanā jūta sirdsapziņas pārmetumus savas nepateicības dēļ par saņemtām žēlastībām, kā arī savu grēku dēļ.

Dievs atļāva, ka Veronikai bija pārbaudījumi, kuri viņu garīgi šķīstīja un, kā viņa pati rakstīja, "šīs ciešanas dāvāja lielo palīdzību bēgt no visādām grēcīgām situācijām". Veronikai nāca palīga arī Kunga Ciešanu meditācija. Pateicoties tam Dievs abrīvoja viņu no lepnības, kura ir vislielākais šķērslis uz pilnību. Gara šķīstīšanā Dievs darbojās kā galvenais, bet viņas dvēselei bija aktīvi jādarbojas un intensīvi jālīdzdarbojas ar Dievu.

Veronika no pirmiem klosterdzīves gadiem izturīgi cīnījās pret sava dzīvā rakstura grūtībām. Viņa labprātīgi mērdēja savas maņas un dažādas noslieces uz grēku, un tā viņa centās izmest no sevis ikkatru nepilnību. Mūķene stipri ticēja, ka šajā grūtajā aicinājuma ceļā Kungs viņai palīdzēs.

Kādu laiku noviciātā viņa gribēja pati pārvarēt savas vājības, padodamies tā egoismam. Bet viņa sāka stāstīt biktstēvam par savām problēmām. Tādā veidā Veronika atklāja garīgās vadības jēgu un vērtību. Tam palīdzēja gan savu darbu - ceļā uz pilnību - neveiksme, gan atvēršanās biktstēvam labie augļi. Visos šajos pārbaudījumos mūķene nezaudēja iekšējo mieru.

Pateicoties iekšējām cīņām Veronika arvien vairāk vērtēja "vientuļību, klusumu, nabadzību, paklausību, pazemību un ciešanas".

"Dienasgrāmatā" mēs lasam, ka visādu darbu laikā Veronika jūta Dieva klātbūtni tuvu pie sevis un viss viņai palīdzēja būt Dievā. Veronika atšķirās dažus Dieva klātbūtnes veidus: vispārīgais, tas nozīmē, ka viss, ko mēs daram, notiek Dieva klātbūtnē; tuvākais, intīmais, iekšējo gaismu ceļā un mūķene jūta pie sevis Dievu, kā Personu; mūķene jūta savas esamības dzīlēs Dievu vienotu ar dvēseli, kura it kā bija Viņā iegremdēta. Dieva klātbūtne atdzīvināja Veronikas vēlmes atmest sevi un iet garīgās nabadzības ceļu, kā arī mācīja, kā sasniegt šos mērķus. Veronika centās nedarīt nevienu grēku un centās uzvarēt savu gribu. Kā nepieciešamo tam viņa redzēja gandarīšanu. Tomēr viņa slēpa savas grūtības un visu darīja ar lielo prieku.

Dievs ļāva viņai dziļāk pazīt Dieva mīlēstību, kā ari viņas niecību. Viņai likās, ka arvien vairāk vienojas ar Visaugstāko Labumu. Kad Veronika dzīvoja ģimenē, darbojās pēc sava temperamenta un nebija viņai viegli padoties žēlastībai. Tāpēc mīlestība, kā pilnības būtība, vēl nebija viņā klātesošā visā pilnumā.

Var apstiprināt, ka Veronikas garīgumu, jau pirmos dzīves gados klauzūrā, raksturoja intensīva mīlestība uz ciešanām, kā uz vienotības ar Dievu - sev un citiem - līdzekli. Vienojoties ar Dievu, Veronika saprata, ka tajā liela loma ir mīlestībai, sevišķi Dieva mīlestībai. Mūķene lūdza Dievu par to, lai tā varētu Viņu mīlēt ar Viņa paša mīlestību. Mūķene rūpējās arī par to, lai viņas vienīga doma būtu Dievs.

Kā mūķene, kā persona pilnīgi konsekrēta Kristum, stipri centās uzticīgak sekot Viņam, savā sirdī ar mīlestību iedzīļinājās Viņa Ciešanās, viņa centās būt "dzīļāk klātesošai Kristus sirdī" - priekš sevis un priekš citiem.