Marija, gribēdams
līdzināt Veroniku Jēzum, deva viņai iekšējas nabadzības
programu, kurā bija pieci principi. Pirmais princips - nemitīgi
dzīvot sevis un savas niecības pazīšanā, ar pateicību Jēzum un
Marijai. Otrais princips - mūķenei ir jādzīvo uzticībā, lai
būtu gatava upurēt savu dzīvi Dieva mīlestības dēļ. Viņas
piemērs ir Jēzus Kristus. Trešais princips - jābūt brīvai no
sevis, bet jābūt tikai Dieva lietās. Mūķenei ir jādzīvo starp
ciešanām, lai piedalītos tīrā mīlestībā. Ceturtais princips -
ir jāpazīst Dievs un sevi pašu, savu niecību. Mūķenei ir jābūt
izturīgai un pazemīgai ciešanās un cīņās, lai sasniegtu katra
tikuma virsotni. Piektais princips - attiecās uz mīlestību, kas ir
galvenais tikums un visu tikumu karaliene. Šī programma, līdzīgi
kā citas "regulas"
saņemtas no Jēzus un Marijas, ir Veronikas - kā līgavas - dzīves
sastāvdaļa. Tāpēc starp citām mistiskām žēlastībām bija arī
tādi principi, kuri
sīkumainā veidā rādīja
garīgās dzīves attīstības ceļu.
Šis
garīgās attīstības etaps bija saistīts ar Veronikas kā
"vidutājas"
aicinājuma turpinājumu, kurā viņa aizlūdz par grēciniekiem un
ņem uz sevi gandarīšanas vissmagāko sodu ("sodu
sods"), kas bija
attālinājuma no Dieva sajūta. Tas bija pāri visiem sodiem un
ciešanām arī tāpēc, ka bija līdzīga sodam, kurā dvēsele
zaudē Dievu uz mūžību. Veronikas dvēsele atradās it kā
vistumšākajā cietumā. Tam pievienojās vēl citas mistiskās
žēlastības, kā "mīlestības šķīstītava"
(1705. gadā), vai brūču un sāpju rokās,
kājās un sirdī atjaunošana, kas veda uz vienotību ar Dievu, kam
līdzi gāja dvēseles pārveidošana
Dievā. Dvēsele tik ļoti bija Dieva lietās, ka, kad pēc ekstāzes
atgriezās pie sevis, viss likās viņai jauns.
Šajā
ceļā, lai garīgo dzīvi arvien vairāk virzīt uz iekšu, Dievs
veidoja Veronikā tīru ticību, kura arī, caur mūķenes pilnīgu
garīgo nabadzību, veda uz vienotību ar Dievu. Tāpēc Veronika
pieņēma par savējiem svētā Pāvila vārdus: "Vivo
ego, iam non ego, vivit vero in me Christus"
(sal. Ga 2,20). Visas iekšējas cīņas un grūtības - pārdzīvotas
ar ticību - deva tik daudz spēka, ka mūķenei vieglāk gāja
nākamas iekšējas cīņas. Tīra ticība pilnveidoja dvēseli un
atklāja paslēptus tajā nepilnības. Tai bija vēl cita loma. Kā
Veronika rakstīja: "Tīra ticība ir mīlestības
akts, kurš tur dvēseli tik vienotu ar Dievu, ka viss tas, ko
cilvēks dara, darbojas, domā, nekad mūs neattālina no Dieva".
Tad tīra ticība turēja mūķeni nemitīgās attiecībās ar savu
Līgavaini, atvēra viņas dzīvi Jēzus mīlestības darbībai.
Dieva
mīlestības pieredze
darbojās tā, ka Veronikas dvēsele, "paslēpta"
mīlestībā, jūta, ka tā jau vairs nebija sev un sevī, bet, kā
kapucīne pati rakstīja, tā pārveidojās mīlestībā - caur to,
ka mīlēja. Šī pārveidošana tomēr bija patiesa "moceklība",
kas piederēja visgrūtākām ciešanām, bet arī tā bija iespēja
dziļi nožēlot to, ka mūķene ne vienmēr pildīja Dieva gribu.
Veronika
arvien vairāk atvērās Dieva mīlestības darbībai un tas nesa
labus augļus. Mūķenē auga mīlestības tikums, sevišķi tad, kad
"patiesi tika darīta ar tīru un taisnu nodomu
darboties Dievam par vienīgo tīro godu".
Mīlestība pievilka pie sevis un attīstīja citus tikumus.
Mīlestības tikums prasīja no kapucīnes nemītīgu darbību, lai
tas augtu. Mīlestības darbu augļi bija jaunie spēki,
dziedināšana, miers un prieks, zaudēja spēkus netikumi, Veronika
varēja atklāt paslēptas domas, kuras nebija Dievam par godu.
"Dienasgrāmatā"
mūķene pasvītroja, ka darot tā jāparāda prieks, ir jābūt
vienmēr gatavai parādīt mīlestību pat tad, kad iekšā cilvēks
jūstu kaut ko citu. Nekad nedrīkst parādīt, ka mīlestības darbi
ir saistīti ar ciešanām, lai neievainotu citus. Veronika
pasvītroja arī, ka nepietiek tikai atbildēt uz kāda lūgumiem,
bet ka vajag meklēt iespēju realizēt šo tikumu un tajā ir jābūt
dedzīgai. Veronika raksta,
ka mīlestības
darbi pret tuvākajiem ir iespējami caur sevis pazīšanu, jo caur
to viņa uzvarēja savas vajības, patmīlību,
atkarību no cilvēkiem. Viņa ticēja, ka tad, kad sapratīs savu
niecību, būs uzticīga Dievam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru