Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne.
Sv. Veronika Džuljāni (Veronica Giuliani) piedzima 1660. gada 27. decembrī Merkatello sul Metauro, Itālijā. Nākamā dienā tika nokristīta un saņēma vārdu Orsola.
Jau pirmajos dzīves gados parādījās viņas neparasta dievbijība, kura izpaužās sarunās ar Bērniņu Jēzu un Mariju, kuru svētbildes bija mājās. Viņa arī iepazinās ar svēto mocekļu dzīves aprakstiem, kas kādā veidā ietekmēja viņas dzīvi.
1667. gada 28. aprīlī nomira Orsolas Mamma. Tajā pašā gadā, kā šajos laikos bija pieņemts, viņa saņēma iestiprināšanas sakramentu. 1669. gadā viņa pārcēlās uz Pjačencu (Piacenza), kur nākama gada 2. februārī viņa pieņēma Pirmo sv. Komūniju. Pēc diviem gadiem Orsola atgriezās Merkatello.
Kad Orsola atklāja sevī aicinājumu iestāties klosterī, sākās garīgās cīņas. Arī tēvs un citi radinieki tai domai pretojās. 1677. gada 17. jūlijā tika pieņemts viņas lūgums iestāties mūķeņu klarissu kapucīņu klosterī Čitā di Kastello (Città di Castello), Itālijā. Orsola atstāja ģimenes māju 1677. gada 23. oktobrī, lai pēc dažām dienām, 28. oktobrī, pieņemtu mūķenes habitu un vārdu Veronika. 1678. gada 1. novembrī viņa salika svinīgos svētsolījumus.
Jau no pašiem klosterdzīves sākumiem Veronika pieredzēja dažādas mistiskas žēlastības, kā piemēram Jēzus apskāvienu vai krusta iespiešana sirdī (1679. gadā). 1681. gada 4. aprīlī Jēzus uzlika viņai uz galvas ērkšķu kroni.
Arī pašai Veronikai nemitīgi auga vēlmes ciest, tāpēc praktizēja lielo miesas mērdēšanu kā gandarīšanu par grēciniekiem.
Viņas sirdī tika iespiests krusts, bet arī pēc krusta nešanas vizijas, tas tika iespiests uz viņas plecs un šis plecs palika zemāk nekā otrais.
1691., 1694. un 1704. gados Veronika tika izvēlēta par noviciju audzinātāju un priekšnieci (maģistre).
Kopš 1693. gada aprīļa, pēc tēva Džirolamo Bastianelli pavēles sāka rakstīt par saņemtām žēlastībām, bet šā gada 13. decembrī viņa sāka rakstīt "Dienasgrāmatu".
Mistiskie pārdzīvojumi turpinājās. Viņai bija iekšējās pils vizija; 1694. gada 11. aprīlī viņai bija mistiskās laulības; pēc tam bija rūgtā biķera vizija. Pēc Jēzus pavēles viņa stingri gavēja dažus gadus un ilgiem laikiem viņa ēda vienīgi maizi un dzēra vienīgi ūdeni. Viņa pieredzēja arī elles viziju. 1996. gada 25. decembrī Bērniņš Jēzus ievainoja viņas sirdi ar mīlestības bultu. 1697. gada 5. aprīlī Veronika saņēma stigmas (stigmas ir krustā sistā Jēzus brūces uz sirds, rokām un kājām), bet pēc divām dienām pārdzīvoja patiesās laulības. 1697. gada 4. maijā klostermāsa saņēma atļauju katru dienu pieņemt svēto Komūniju.
1697. gadā sākās vēl citi lieli pārbaudījumi. 1698. gada 21. martā, kapitulā, tika viņai atņemts novīciju maģistres pienākums. Nākamā gadā, slimību dēļ divus mēnešus pavadīja infirmērijā (liela celle klosterī, kur guļ slimās māsas). Tajā pašā gadā viņai atņēma aktīvo un pasīvo balsi vēlēšanās, kā arī tiesības rakstīt vēstules, izņemot vēstules biktstēvam un klostermāsām. Speciāli vizitatori viņu eksaminēja un pārbaudīja lietās, kuras attiecās uz garīgo dzīvi. Tie pārbaudījumi atkārtojās nākamos gados.
Šajā laikā Veronikai bija arī neparastas žēlastības. Viņa pieņēma svēto Komūniju no Sargeņģeļa, Marijas un Jēzus rokām. 1703. gada 6. februārī viņas sirdī tika ierakstīti Kristus Ciešanu rīki. Nākamos gados arvien lielāko lomu viņas dzīvē sāka pildīt Marija. 1710. gadā kapucīne saņēma savā sirdī septiņus Marijas zobenus. Kopš 1714. gada 15. septembra sāka pieradzēt "trīs žēlastības". Tā paša gada 10. decembrī Veronika mistiskā veidā svētceļoja uz svēto Māju Loreto sanktuārijā.
Kopš 1715. gada 1. janvāra Veronika sāka jaunu dzīvi caur mistisko vienotību ar Mariju. 1716. gada 5. aprīlī Veroniku izvēlēja par klostera priekšnieci - un tādas vēlēšanās atkārtojās līdz nāvei. Kopš 1720. gada 14. augusta Veronika rakstīja "Dienasgrāmatu" tā, kā Marija viņai diktēja.
Priekšniecības laikā Veronika ļoti aktīvi piedalījās klostera saimnieciskos darbos. Viņa izremontēja un palielināja klosteri.
1726. gada 17. septembrī no stigmām pēdējo reizi iztecēja asins. 1727. gada 25. martā viņa uzrakstīja "Dienasgrāmatas" pēdējo lapaspusi. 1727. gada 1. jūnijā viņa uzzīmēja - pēc biktstēva pavēles - Kristus Ciešanu rīku simbolus, kuri vēlāk, pēc viņas nāves, tika atrasti viņas sirdī (jo sirds tika izņemta).
Veronika nomira 1727. gada 9. jūlijā.
Tajā pašā gadā sākās process par viņas tikumiem un brīnumiem, kurš beidzās 1745. gadā. Pēc tam sākās apustuliskais process, kurš tika noslēgts 1750. gadā.
Pāvests Pijis VII beatificēja Veroniku 1804. gadā.
Pāvests Gregors XVI kanonizēja Veroniku 1839. gadā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru