Sapņi un gari
Ziņā par pārdomām un fantāzijām (šeit) tika parādīts, kas notiek ar cilvēka dzīvi, ja viņš pieņems par patiesību katru jaunu informāciju, katru jaunu domu, kura parādījās dvēseles maņās. Un mēs zinām, kāda vara cilvēkā, konkrēti cilvēka garā, var meklēt, atrast, saprast un pieņemt patiesību. Bet ko darīt, ja cilvēki runā par sapņiem un gariem?
Kāds cilvēks teica, ka sapņos redz kādus tuvus cilvēkus, kuri jau nomira, un protams šis cilvēks ticēja sapņiem. Vai tas ir pareizi?
Man ir viens jautājums: vai sapņi rāda patiesību, vai fantāzijas? Vai tās ir pārdomātas domas, kurās tika atrasta patiesība, un tāpēc cilvēks ne tikai tic šīm domām, bet sekos, jo ja tā ir patiesība, tad tai ir jāseko?
Bet ja sapņi nav pārdomātas domas, bet fantāzijas, kuras parādas neatkarīgi no cilvēka, tad vai tām ir jāseko? Vai būs labi, ja kāds cilvēks sekos kādām miglām, par kurām ir tikai viena skaidra lieta, ka tā nav patiesība? Vai cilvēks, kas dara kaut ko pret patiesību (tas arī nozīmē, ka pret Patiesību), izražos kaut ko labo?
Ja kāds veido attiecības ar citiem cilvēkiem pēc savas fantāzijas, nevis pēc patiesības, iznīcinās pats sevi. Jo tā ir dzīve pēc miesas un tā beigsies ar miesas nāvi, bet arī ar dvēseles mūžīgām mokām ellē.
Tad ko darīt ar sapņiem? Lūk, kad parādas kāda doma cilvēka manās (jo piemēram cilvēks kaut ko redzēja vai dzirdēja), ir labi, ja tā tam ir jānotiek. Bet ja cilvēks nepārstrādās šo domu ar prātu, savā garā, Dieva priekšā, lai atrastu patiesību, kad cilvēks sāks fantazēt, sākas fantāzijas, kuras var vest uz grēku, pat uz smago grēku. Bet sapņi? Nu, taču tie ir fantāzijas. Tad kāda vienīga atbilde? Lūgšana - būt kopā ar Dievu, bet atmest fantāzijas, kas ved uz grēku. Jālūdzas.
Tēmu turpināšu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru