Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 9.
Veronika aprakstīja daudzas mistiskās parādības, kuras pati izdzīvoja. Daži šeit tiks pieminēti: iedvesmas, iekšējie uzaicinājumi, svarīgie vārdi, sakopšanas, vizijas, ekstāzes, mīlestības liesmas, apskāvieni, miera skūpsti, sitieni sirdī, mīlestības uzaicinājumi, pārdomas par mīlestību, atpūta Dievā, harmonija sirdī. Veronika pieredzēja arī cīņas pret demonu, galvenokārt tad, kad lūdzās par grēciniekiem un uzupurējās par tiem.
Sakopšanās Jēzus ļāva viņai iedziļināties savā neaprobežotajā mīlestībā un saprast, ka viņai ir mīlestības saites ar tiem, kuri atsakās no visa un palika nabadzīgi Jēzus mīlestības dēļ.
To, ko Dievs viņai atklāja bēz vārdiem, Veronika nespēja aprakstīt. Tas vienmēr notika ļoti ātri, bet tas ļoti bagātināja dvēseli; tas notika ekstāzē, vienoja dvēseli ar Dievu un tūlīt pēc tam mūķene "atgriezās pie sevis". Atgriezās arī ciešanas, kas šķīstīja dvēseli. Dievs komunicējās ar Veroniku arī ticības ceļā.
Pēc svētās Komūnijas, kura kapucīnei bija vissvarīgākais laiks un notikums dienā, ekstāzes laikā Dievs deva viņai pazīt zemes lietu niecību un atklāja, ka ārpus Viņa nav lielāka labuma. Dievs uzaicināja Veroniku līdzdarboties ar Viņu kā neizmēroto Mīlestību, jo to, ko Viņš sagatavojis cilvēkam beigās, Viņš nevarētu iedot cilvēkam bez tā līdzdarbošanās. Tāpēc Dievs pavēlēja Veronikai, lai viņa jau nepievērstu uzmanību pagātnei un lai sāktu jaunu dzīvi: bez savas gribas, bez ilgām, bez jebkādas savas lietas, padota biktstēvam un priekšniecei. Tādā veidā Kristus arvien atjaunoja un veidoja mūķenē, kā Baznīcas daļiņā, savus pestījošus plānus un noslēpumus ne tikai viņas labad, bet visas pasaules labad.
Ekstāzes laikā Dievs dāvāja Veronikas dvēselei daudz pamācību, arī attiecībā uz Viņa visvarenību un viņas cilvēcisko niecību. Jēzus viņai atklāja arī savu mīlestību uz katru dvēseli.
Ekstāzes laikā mūķenes sirdī valdīja Dieva mīlestība. Šī mīlestība mācīja sirdi pazemību, pazemoties, kā arī ļāva saprast sirdij tās pašas niecību.
Nākamā neparasta žēlastība bija grēksūdze Jēzus, Marijas un svēto priekšā. Veronikai tas negāja viegli, bet ļoti palīdzēja normālā grēksūdzē biktstēva priekšā.
"Dienasgrāmatā" Veronika aprakstīja arī žēlastības, kuras saņēma, kad skaitīja laudes; sevišķi viņa jūta Dieva klātbūtni un darbību, stiprinājās Dievā un Viņa gribā, tuvojās ar prātu un citām varām pie Dieva, pieņēma Viņu par savu mantojumu, jūta vienotību ar Viņu.
Veronika jūta sevī Dieva klātbūtni, bet viņas prāts un domas bija vērsti uz Dievu. Nākamos konsekrētās dzīves gados Dieva klātbūtne bija praktiski Veronikas darbības pirmā un galvenā telpa. Visas viņas varas bija tikai Dievā. Veronika jūta Dieva dzīvo, reālo un personisko klābūtni. Viņa arī jūta un redzēja visu, ko šī Dieva klatbūtne darīja, starp citiem, kā tā vienoja dvēseli ar Dievu. Veronika jūta to bieži, bet ne nemitīgi.
Jēzus arī pavēlēja kapucīnei, lai tā paslēptos savā dzīvē, un lai atklātu vienmēr Viņu kā savu Kungu. Iekšējai vientuļībai un vēlmei būt paslēptai bija mērķis vest uz dvēseles un Dieva ciešāko vienotību, tas nozīmē - vest uz pilnīgāko piedalīšanos Baznīcas vienotībā ar Kristu-Līgavaini.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru